Maikls bija praktisks cilvēks. Viņš salaboja noplūdušas caurules, pieskrūvēja vaļējas skrūves un nekad neticēja “dīvainiem stāstiem”. Viņa māja bija veca, jā, bet solīda. Tāpēc, kad nokrita pirmā monēta, viņš par to neko nedomāja.
Tas notika otrdienas vakarā. Viņš lasīja savā viesistabā, kad sadzirdēja vāju činkšķēšanu uz cietkoksnes grīdas. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja tikai ģipša griestus, kas nebija mainījušies. Taču uz zemes gulēja monēta.
Tā nebija līdzīga nevienai monētai, ko viņš jebkad bija redzējis. Smaga, tumša un auksta viņa rokā, uz tās bija iegravēts dīvains simbols – saule, ko ieskauj nepazīstami uzraksti. Viņš pieļāva, ka tā ir kāda senlieta, kas bija iesprūdusi sijās virs sijas un laika gaitā atbrīvojusies.
Bet tad nokrita vēl viena monēta. Un vēl viena. Dažu minūšu laikā telpā atskanēja nelieli metāliski triecieni, un uz grīdas mirdzēja desmitiem šādu monētu.
Maikls noliecās ceļos, savācot tās, un viņa pulss paātrinājās. Raksti bija atšķirīgi: dzīvnieki, kurus viņš nekad nebija redzējis, pilsētas, kuras viņš nepazina, datumi, kuriem nebija nekādas jēgas. Uz dažām monētām bija uzspiesti gadsimtiem veci gadi, uz citām – gadu desmitiem veci datumi.
Viņš piezvanīja savam draugam Tomam, vēstures skolotājam. Toms ieradās ar palielināmo stiklu un skeptisku smaidu. Taču, aplūkojot monētas, viņa smaids ātri vien pazuda. “To nav nevienā katalogā, ko es jebkad esmu pētījis,” viņš čukstēja. “Valoda… tā pat nav ierakstīta.”
Tad Maiklam vajadzēja apstāties. Vajadzēja aizzīmogot istabu, ignorēt troksni. Taču viņu grauza ziņkārība. Viņš gribēja zināt, no kurienes tie nāk.
Tajā naktī, nespēdams aizmigt, viņš sēdēja tumšajā viesistabā. Tieši pulksten 3:12 naktī griesti virs viņa sāka viļņoties, kā ūdens, ko satricinājis akmens. Monētas izšļakstīja cauri, tad izlidoja, līstot uz grīdas. Un, kad viņš raudzījās uz augšu, parādījās vēl kaut kas.
Seja.
Vāja, spokaina, bet nešaubīga – tā bija viņa paša. Tikai vecāka. Dziļas grumbas, iegriezušās ādā, acis, kurās bija tukšas zināšanas, kuru viņam vēl nebija.
Atveids atvēra muti, it kā gribētu runāt, taču nekādas skaņas neizskanēja. Tā vietā no tās lūpām izslīdēja viena monēta un iekrita Maikla drebošajā rokā.
Viņš to pagrieza.
Aukstā skaidrībā uz tās bija iegravēts viņa sejas profils. Ne tāda, kāds viņš bija tagad, bet tieši tāda, kādu viņš tikko bija redzējis griestos.
Vecāks. Noguris. Skatījās uz viņu.
Maikls pakustējās, nometot monētu. Kad tā nogāzās uz zemes, seja virs tās pazuda, un griestos atkal valdīja klusums.
Bet monētas palika. Un kaudzē pie viņa kājām viņš skaidri redzēja: simtiem vienas un tās pašas monētas kopiju. Uz visām bija viņa seja.
Un uz tām uzspiesti datumi?
Ne jau pagājuši gadsimti. Ne gadi uz priekšu.
Tikai viens vārds.
“Gals.”
