Nakts bija jābūt klusai un mierīgai. Vīrietis atgriezās mājās pēc vēlas maiņas — noguris, sapņojot tikai par dušu un gultu. Bet tas, ko viņš dzirdēja, pārkāpjot savas dzīvokļa slieksni, apgrieza viņa dzīvi.
Dzīvoklī degusi vāja gaisma. Sievai bija jāguļ, jo rīt viņai bija jāceļas agri uz darbu. Vīrs novilka kurpes, cenšoties neradīt troksni, un jau gribēja doties uz guļamistabu. Bet tajā brīdī viņš dzirdēja.
Balsi. Svešu. Vīrieša.
Viņš apstājās, sirds apstājās. Balss bija klusa, bet skaidri dzirdama, tā nāca no guļamistabas. Sākumā viņš domāja, ka ir ieslēgts televizors, bet skaņas bija pārāk personīgas — čuksti, frāžu fragmenti, smiekli. Un starp tām — sievas balss, tikai citāda, maiga, kādu viņš sen nebija dzirdējis.
Vīrietis piegāja pie guļamistabas durvīm un apstājās. Aiz tām acīmredzami bija vēl kāds. Svešs cilvēks viņa mājā. Viņa gultā.
Viņš atvēra durvis — un tas, ko viņš ieraudzīja, bija trieciens, no kura nevarēja atgūties. Sieva, izbiedēta, ar izkliedētiem matiem, un vīrietis, kuru viņš nekad agrāk nebija redzējis. Viss kļuva skaidrs bez vārdiem.
Sākumā valdīja klusums, smags kā akmens. Tad sākās kliegšana. Sieva mēģināja kaut ko paskaidrot, mīļākais steidzās savākt drēbes, bet vīrs stāvēja istabas vidū, nespējot noticēt, ka tas notiek ar viņu.
Kaimiņi vēlāk stāstīja, ka dzirdējuši troksni un lamuvārdus. Daži apgalvoja, ka viņš abus izdzina. Citi — ka viņš vienkārši izgāja un aizcirta durvis. Bet visi zināja: šī ģimene izjuka vienā naktī.
Šī ziņa ātri izplatījās starp paziņām un kolēģiem. Daži nosodīja sievu, citi atbalstīja vīrieti, sakot: «Labāk uzzināt patiesību, nekā dzīvot ilūzijās». Bet viens bija skaidrs: tā svešā balss, ko viņš dzirdēja naktī, kļuva par pagrieziena punktu.
Tagad vīrietis atzīst: „Šī nakts sadalīja manu dzīvi „pirms” un „pēc”. Es vairs nekad nevarēšu uzticēties kā agrāk”.
