Dažreiz visbriesmīgākie atklājumi rodas nejauši — no lietām, kas sen jau bija jāaizmirst. Šis vīrietis pat nenojauš, ka nevainīgs atradums no pagātnes kļūs par traģēdiju viņa ģimenei.
Viņš atrada kaseti uz lietoto preču tirgus. Putekļaina kaste ar nodilušu uzrakstu „Mājas, 1997” piesaistīja viņa uzmanību. Viņš vienmēr mīlēja vecas lietas, ticēja, ka tajās slēpjas laika gars. Smaidot, viņš nopirka to un aiznesa mājās, nolēmis kopā ar sievu sarīkot „nostalģisku vakaru” un noskatīties, kas tur ierakstīts.
Bet prieks nepiepildījās.
Kad kasete sāka griezties videomagnetofonā, ekrānā parādījās mājas video. Sākumā — parasta ģimene: bērni spēlējas pagalmā, sieviete klāj galdu, vīrietis remontē mašīnu. Viss izskatījās jauki un nekaitīgi. Bet, jo ilgāk viņi skatījās, jo aukstāks kļuva telpā.
Vienā no kadriem sieva atpazina sevi. Jauna, smaidoša, cilvēku kompānijā, kurus viņa jau sen centās aizmirst. Viņa nobālēja, sirds sāka pukstēt. Vīrs nesaprata, kas notiek, līdz ieraudzīja nākamo kadru.
Ekrānā viņa nebija viena. Blakus viņai bija cits vīrietis. Viņa apskāviens, viņas smiekli, skūpsti. Tas viss bija filmēts acīmredzami ne nejauši. Videokasetē bija ierakstīta viņas pagātnes dzīve, kas bija rūpīgi slēpta no pašreizējās ģimenes.
Sieva piecēlās, mēģināja izslēgt televizoru, izraut kaseti, bet bija par vēlu. Vīrs jau bija visu redzējis. Telpā iestājās klusums, kas bija skaļāks par jebkuru skandālu.
— Kas tas ir? — viņš vaicāja klusi.
Viņa nespēja atbildēt. Asaras, neskaidras frāzes, mēģinājumi attaisnoties bija bezjēdzīgi. Uz lentes viss bija pārāk acīmredzams.
No šī brīža viņu dzīve sadalījās. Vīrs nespēja piedot. Katru reizi, kad viņš skatījās uz sievu, acu priekšā parādījās kadri no kasetes. Tas, kas bija jāpaliek pagātnē, atgriezās un iznīcināja tagadni.
Ziņa ātri izplatījās starp draugiem un kaimiņiem. Daži teica: “Tas bija sen, jāpiedod.” Citi kratīja galvu: „Ja viņa slēpa tādu lietu, tad slēpj arī tagad.” Bet viens bija skaidrs: viens nejaušs atradums tirgū pārvērtās laimīgu laulību drupās.
Tagad šī kasete glabājas pie viņa kā nodevības simbols. Viņš saka: „Es domāju, ka pagātni var aprakt. Bet izrādījās, ka tā vienmēr atrod veidu, kā atgriezties.”
