Mēs ar sievu sen sapņojām par savu māju. Pilsēta bija nogurdinājusi, tāpēc pārcēlāmies uz lauku ciematu, ko ieskauj meži. Klusums, svaigs gaiss, plašs pagalms — šķita ideāli mūsu mazajai meitai.
Kādā siltā dienā es sēdēju uz lieveņa, bet Mērija — mūsu trīsgadīgā meitiņa — spēlējās pagalmā ar bumbu. Es vēroju viņu un domāju, ka dzīve beidzot kļuvusi mierīga.
Taču miers beidzās vienā acumirklī.
Es dzirdēju pēkšņu švīkstoņu virs galvas. Koka zari pie žoga sakustējās, un pēkšņi no turienes kaut kas nokrita. Milzīga čūska ar skaļu blīkšķi nokrita tieši blakus manai meitai.
Mērija iekliedzās. Es uzlēcu un metos pie viņas. Čūska, lokoties, mēģināja aizrāpot, bet bija pārāk tuvu. Sirds dauzījās, ausis dunēja.
Es satvēru lāpstu, kas stāvēja pie šķūņa, un pēdējā brīdī atgrūdu čūsku no bērna. Sieva izskrēja ārā, cieši piekļāvusi Mēriju sev klāt.
Mēs nekavējoties izsaucām dzīvnieku ķērējus. Kamēr gaidījām, nespēju pārtraukt domāt: kā kaut kas tāds vispār iespējams? Čūska — no koka, mūsu pagalmā, tieši blakus bērnam…
Pēc divdesmit minūtēm ieradās speciālisti. Viņi uzmanīgi to noķēra. Milzīgs pitons, ar rakstainu ķermeni, spēcīgs un slidens. Nekad nebiju domājis, ka tādi var dzīvot mūsu pusē.
— Tā nav vietējā, — teica viens no vīriem, to aplūkojot. — Kāds viņu turējis mājās un palaidis vaļā.
Man pār muguru pārskrēja drebuļi. Tātad kāds no kaimiņiem bija turējis pitonu un nespēja to savaldīt. Un šis briesmonis gandrīz nogalināja manu bērnu.
Mēs domājām, ka ar to viss beidzies, bet pēc pāris dienām man piezvanīja no dienesta un teica: “Ir kaut kas, kas jums jāzina.”
Kad aizbraucu, viņi parādīja maisu, kurā čūska bija glabāta. Uz viņas zvīņām bija dīvainas pēdas. Speciālists paskaidroja:
— Viņa nesen izlīdusi no ligzdas. Un viņai ir bijuši mazuļi.
Es ne uzreiz sapratu.
— Mazuļi? Kur?
Viņš nopietni paskatījās uz mani.
— Mēs atradām tukšu olu ligzdu jūsu pagalmā. Zem tā paša koka saknēm.
Zeme zem manām kājām sabruka. Visa šī laikā čūska nebija nejauši nokritusi — viņa tur dzīvoja. Viņa bija izvēlējusies mūsu koku par savu ligzdu.
Mēs pārmeklējām visu pagalmu. Zem saknēm tiešām bija bedre ar olu čaumalām — vēl siltām.
Es stāvēju un trīcēju. Ja tā būtu noticis vēlāk, iespējams, nokristu ne viena čūska, bet vairākas.
Kopš tā laika katru nakti pārbaudu pagalmu ar lukturīti. Mērija spēlējas tikai zem verandas jumta. Un es zinu: reizēm visbriesmīgākais nav tas, ko tu redzi, bet tas, kas vēl slēpjas.
