Mans suns Laima vienmēr ir bijusi pārsteidzoši saprātīga. Viņa nav no tām, kas rej bez iemesla. Ja rej — tad tiešām kaut kas notiek. Bet pēdējās nedēļas viņas uzvedība mani sāka mulsināt.
Katru dienu apmēram vienā un tajā pašā laikā, kad saule jau bija augstu, Laima pienāca pie loga un sāka skaļi riet. Viņas skatienu piesaistīja viena vieta — ceriņu krūms pie žoga. Viņa apsēdās, paslēpa asti, bet acis nenovērsa.
Sākumā es tikai nopūtos: nu, varbūt kaķis, putni vai ezis. Bet mani satrauca tas, cik regulāri tas notika. Katru dienu, kā pēc pulksteņa, Laima sāka savu “dežūru”.
Pēc nedēļas pati sāku klausīties un gaidīt — vai viņa atkal piecelsies? Un, protams, kā pēc signāla, viņa lēca pie loga un sāka riet.
— Laima, ko tu tur redzi? — vienu dienu pajautāju, lai gan zināju, ka atbildes nebūs.
Ziņkāre ņēma virsroku. Kādu dienu es saņēmos un aizgāju pārbaudīt. Uzvilku dārza cimdus un devos pie ceriņiem. Laima gāja blakus, skatoties uz krūmu, it kā teiktu: “Esi uzmanīga.”
Es pieliecos, uzmanīgi atvēru zarus… un sastinga.
Tur, zem krūma, mīkstajā zālē, sarāvies kamolā, gulēja milzīgs ezis. Īsts adatu milzis, liels kā arbūzs! Viņa adatas mirdzēja saulē, bet pats viņš mierīgi gulēja, kā savā pilī.
Es neticēju savām acīm. Sirds dauzījās, bet pēc brīža sāku smieties — tik daudz baiļu un minējumu… un viss bija tik vienkārši!
No tās dienas zināju: mums ir jauns iemītnieks. Laima pārstāja riet. Viņa joprojām nāca pie krūma, bet jau ar interesi un cieņu. Viņa sēdēja un vēroja savu jauno, dīvaino kaimiņu, it kā sargātu viņa miegu.
Kaimiņi smējās: “Nu gan īsta sargsuns — atrada, ko sargāt!” Bērni nāca skatīties uz “milzu ezi”.
Un es katru reizi domāju: varbūt dzīvnieki jūt vairāk nekā mēs. Varbūt viņi redz to, ko mēs nepamanām.
Un kas zina — varbūt šis jaunais kaimiņš vēl atnesīs mums kādu pārsteigumu. Katru reizi, ejot garām krūmam, pieķeru sevi, ka gaidu — varbūt zem lapām atkal kāds guļ.
