Viņu ģimenē trīnīšu dzimšanas dienas vienmēr bija notikums. Kopš bērnības vecāki rīkoja svētkus “uz visiem trim”: viena torte, vienas sveces, vieni viesi.
Bet tagad Marta, Lili un Niks bija paaugušies. Viņiem bija sešpadsmit, un katrs gribēja būt pamanīts atsevišķi.
Marta sapņoja par mierīgu vakaru ar ģimeni.
Lili gribēja košu ballīti ar mūziku un gaismām.
Niks cerēja tikai, ka būs ēdiens un nevienam neprasīs dziedāt “Daudz baltu dieniņu”.
Vecāki, kā parasti, nolēma visu apvienot — “kā agrāk”. Un tas bija kļūda.
No paša rīta bija jūtama spriedze. Lili apvainojās, jo viņas ideju ar dīdžeju nosauca par “pārāk skaļu”. Marta burkšķēja, ka torte ir “pārāk spīdīga”. Bet Niks… aizmirsis nopirkt sveces.
Kad viesi sabrauca, viss šķita kārtībā: baloni, mūzika, ēdiens. Bet zem virsmas virmoja emocijas.
Kaislības uzvirmoja, kad pienāca laiks tortei.
Uz tās bija uzraksts: “Daudz laimes, trīnīši!” — ar rozā krēmu, sirsniņām un mirdzumiem.
— Kurš to izdomāja?! — iesaucās Marta.
— Mamma teica, ka tā ir “mīlīgāk”, — paraustīja plecus Lili.
Tad Niks, cenšoties mazināt spriedzi, aizdedzināja sveces — un viena apgāzās, notekot uz krējuma. Mazs traips, bet torte izskatījās sabojāta.
Lili uzsprāga:
— Tu visu sabojāji!
— Nomierinies, tā taču tikai svece! — attrauca Niks.
— Pietiek! — iejaucās Marta. — Tāpat tā bija bērnišķīga torte!
Viesi apklusa. Daži neveikli smaidīja, citi izlikās neko nedzirdam.
Svētki sabruka mūsu acu priekšā.
Vēlāk, kad visi bija aizgājuši, viņi sēdēja virtuvē.
Torte bija pusē apēsta, sveces izdegušas. Niks klusi teica:
— Es tikai gribēju, lai jūs pasmaidāt.
Marta nopūtās:
— Es laikam pārspīlēju. Galu galā šī ir mūsu diena.
Lili nolaida galvu:
— Varbūt mums nevajag visu laiku pierādīt, kurš no mums ir kurš. Mēs taču esam trīs. Un vienmēr būsim.
Un viņi saprata: sabojātā torte patiesībā bija visīstākais viņu pieaugšanas simbols — nevienmērīga, bet īsta.
