Ugunsgrēks sākās pēkšņi — vēlā vakarā, vecā koka mājā pilsētas nomalē.
Kaimiņi izskrēja uz ielas, kāds jau zvanīja ugunsdzēsējiem.
Liesmas pārņēma jumtu, logi plaisāja, dūmi nāca ārā no katras spraugas.
Lūkass Moriss, kurš dzīvoja pretī, pirmais pamanīja, ka pie vārtiem sēž kaķis.
Tas skaļi ņaudēja, it kā kādu sauktu.
No lietus slapjš, sodrējiem melns, tas metās no vienas puses uz otru un atkal atgriezās pie durvīm, ko jau bija pārņēmis uguns.
— Hei, tur nevar iet! — iekliedzās Lūkass, bet kaķis neatkāpās.
Tad viņš saprata: iekšā kāds ir.
Neaizkavējoties gaidot glābējus, Lūkass apmeta jaku pāri sejai un iesteidzās iekšā.
Karstums dedzināja ādu, acis koda dūmi.
Viņš dzirdēja klusu šņākšanu — kaķis skrēja pa priekšu, ik pa brīdim atskatoties, it kā pārbaudot, vai viņš seko.
Viņi nonāca līdz virtuvei. Tur, uz grīdas, gulēja vīrietis — bezsamaņā, pārsegts ar paklāju.
Lūkass saņēma viņu aiz padusēm un izvilka uz ielas, bet kaķis skrēja līdzi.
Kad ieradās ugunsdzēsēji, cietušo jau nodeva mediķiem.
Vīrieti aizveda uz slimnīcu, un ārsti vēlāk teica:
— Ja viņu būtu atraduši piecas minūtes vēlāk, viņš nebūtu izdzīvojis.
Kaķi arī apskatīja. Viņa ūsas bija apdegušas, bet viņš bija dzīvs — un visu laiku sēdēja blakus ātrajai palīdzībai, neatkāpjoties no saimnieka.
Vēlāk Lūkass uzzināja: cietušā vārds bija Henrijs Kolinss, bet kaķi sauca Sems.
Kaimiņi stāstīja, ka Henrijs viņu bija izglābis pirms gada, paņemdams no ielas sniegputeņa laikā.
Tagad lomas bija mainījušās.
Kad Henrijs atgriezās no slimnīcas, Sems jau gaidīja viņu pie durvīm — ar to pašu skatienu, to pašu kluso “miau”, it kā sacītu:
“Tagad mēs esam vienādi.”
