Viņa gaidīja šo dienu ar īpašām sajūtām.
Gads bija grūts: reti vārdi, vēsi skatieni, strīdi sīkumu dēļ.
Tomēr viņa nolēma — vismaz dzimšanas dienā viss būs citādi.
Viņa pasūtīja viņa mīļāko torti — ar zemeņu krēmu un riekstiem. Aicināja draugus, izrotāja istabu ar lampiņām, uz galda nolika sveces. Pat nopirka jaunu uzvalku — ne sev, viņam.
Viņa gribēja, lai viņš sajūt: ģimene joprojām ir blakus, viņu gaida, viņu mīl.
Dažas stundas pirms svinībām viņa uzrakstīja:
«Neaizkavējies, labi? Visi jau nāk!»
Viņš atbildēja īsi:
«Labi. Drīz būšu.»
Bet vakars vilkās.
Draugi atnāca, skanēja mūzika, kāds neveikli pajokoja.
Viņa smaidīja, lēja vīnu, bet skatījās uz durvīm.
— Viņš drīz būs? — jautāja draudzene.
— Protams, — viņa atbildēja, cenšoties būt pārliecināta. — Vienkārši aizkavējās darbā.
Pagāja stunda. Tad otra.
Smejas vairs nebija, sveces izdega, torte stāvēja neskarta.
Tālrunis klusēja.
Ik pēc desmit minūtēm viņa izgāja uz balkona, skatījās tumsā.
Mašīnas brauca garām, bet neviena neapstājās pie mājas.
Kad viesi sāka doties prom, kāds klusi teica:
— Varbūt viņš sagatavo pārsteigumu?
Viņa pamāja, bet sirdī kaut kas jau salūza.
Vēlu naktī, kad dzīvoklis bija tukšs, viņa izslēdza gaismas, noņēma sveces no tortes un apsēdās virtuvē klusumā.
Tālrunis joprojām klusēja.
Viņš neatnāca.
No rīta viņa vairs nevarēja izturēt un piezvanīja.
Viņš pacēla uzreiz.
— Kur tu biji? — viņas balss trīcēja. — Visi gaidīja. Es gaidīju.
Pauze.
— Es biju blakus, — viņš klusi teica.
— Ko nozīmē “blakus”?
— Stāvēju pie mājas. Varbūt divdesmit minūtes. Vienkārši nevarēju ieiet.
— Kāpēc?..
Viņš nopūtās:
— Jo šogad esmu pieļāvis pārāk daudz kļūdu.
Jo nezināju, vai esmu pelnījis šo svētku vakaru.
Jo baidījos tavās acīs redzēt ne prieku, bet žēlumu.
Es stāvēju pie durvīm, dzirdēju smieklus, redzēju gaismas… un vienkārši nevarēju.
Viņa ilgi klusēja.
Pēc tam teica tikai:
— Tu vēl vari ieiet.
Klusums.
Un tad — durvju klikšķis.
Kad viņš iegāja, sveces jau bija izdzisušas, viesi aizgājuši, bet torte stāvēja uz galda.
Viņa pārgrieza to uz pusēm un klusi teica:
— Par visu pārējo — vēlāk. Tagad vienkārši ēd.
Viņš apsēdās pretī.
Un pirmo reizi ilgiem laikiem mājās valdīja miers.
