Reizēm viens vēstules var mainīt ne tikai cilvēka likteni, bet veselu dzīvi — pat ja tā ir ziloņa dzīve.
Viss sākās vasarā.
Desmitgadīgais Kirils dzīvoja ar mammu mazā piejūras pilsētā. Viņa mīļākā vieta — vecais zoodārzs pilsētas nomalē. Tur gandrīz nebija apmeklētāju, un būri šķita pārāk šauri. Bet Kirils tur nāca katru dienu — pie viena dzīvnieka.
Pie ziloņa vārdā Radža.
Viņš bija liels, bet skumjš. Ap kaklu karājās sarūsējusi ķēde, āda bija saplaisājusi, un acis… acis bija kā vecam cilvēkam, kurš vairs neko labu negaida.
Kirils viņam nesa ābolus un klusi teica:
— Paturi vēl mazliet, draugs. Es kaut ko izdomāšu.
Vienu dienu viņš dzirdēja, kā sargi saka:
— Drīz viņu iemidzinās. Vecs, vairs nevajadzīgs…
Šie vārdi viņu satrieca.
Vakarā Kirils apsēdās pie galda un uzrakstīja vēstuli.
Ne zoodārzam — laikrakstam.
Viņš uzrakstīja visu, kā ir:
«Labdien. Mūsu zoodārzā dzīvo zilonis vārdā Radža. Viņš ir vecs, bet dzīvs. Viņam ir skumjas acis. Viņam sāp, un viņš gaida, lai kāds viņu izglābtu. Lūdzu, palīdziet. Viņš ir pelnījis dzīvot.»
Mamma, izlasot vēstuli, teica:
— Kiril, tu esi īsts cilvēks.
Pēc nedēļas laikrakstā parādījās raksts:
«Zēns lūdz izglābt ziloni».
Cilvēki sāka rakstīt, zvanīt, ziedot.
Brīvprātīgie savāca naudu.
Kāds piedāvāja pārvest Radžu uz rezervātu pie Krasnodaras, kur rūpējas par veciem dzīvniekiem.
Un kādu rītu Kirils pamodās no motora trokšņa.
Pagalmā stāvēja liels kravas auto ar uzrakstu “Dzīvā pasaule”.
Uz sāniem: “Dzīvnieku pārvadāšana.”
Kirils skrēja uz zoodārzu.
Pie vārtiem jau bija cilvēki, žurnālisti, veterināri. Radžu lēnām izveda no būra. Viņš bija nobijies, bet pēkšņi ieraudzīja zēnu.
Un pirmo reizi pacēla snuķi un izstiepa to pret viņu.
Zēns pieskārās raupjajai ādai un čukstēja:
— Tagad tu esi brīvs.
Zilonis izdvesa klusu, garu skaņu — it kā pateicībā.
Visi klusēja. Pat pieaugušie raudāja.
Mēnesi vēlāk Kirils atrada pastkastē aploksni.
Iekšā — fotogrāfija: Radža stāv zaļā laukā, blakus zīme “Rezervāts Labās Zemēs”.
Aizmugurē veterināra rakstīts:
«Tavs draugs ir vesels. Viņam patīk peldēties un viņš tagad guļ bez ķēdēm. Paldies, Kiril.»
Katru gadu zēns saņem pastkarti no rezervāta.
Visās — Radža: ezerā, laukā vai skatoties tieši kamerā.
Un katrā viena frāze:
«Es tevi atceros.»
Kad pieaugušie padodas, bērni joprojām tic, ka viena laba vēstule var mainīt pasauli.
Un dažreiz tā ir taisnība.
