Mēs nejauši uzdūrāmies šai alai. Tās nebija kartē — tikai tumšs iegriezums klintī, tik tikko redzams caur blīvajiem biezokņiem pie klints. Tajā dienā jūra rēca īpaši skaļi, it kā brīdinot: “Neej tur iekšā.” Bet ziņkāre vienmēr pārspēja piesardzību. Mēs devāmies lejup pa slideno taku, apgaismojot ceļu tikai ar vāju lukturīti. Eja bija šaura, gaiss mitrs, un no kaut kurienes dziļi iekšā nāca dīvaina, blāva skaņa, līdzīga lielas sirds pukstiem.
Ar katru soli kļuva aukstāks. Ar katru elpas vilcienu nemierīgāk. Ala pēkšņi paplašinājās. Lukturīša gaisma slīdēja gar sienām un apstājās uz kaut kā, kas lika mūsu iekšām apgriezties. Sākumā mēs domājām, ka tie ir akmeņi. Tad medūzas. Bet izrādījās, ka tas ir daudz biedējošāk.
Mūsu priekšā gulēja… kaut kas dzīvs. Vesela kolonija ar dīvainām, iegarenām, pienaini caurspīdīgām kapsulām, cieši saspiestām kopā. To mitrās virsmas mirdzēja, it kā kāds tās tikko būtu rūpīgi sakārtojis. Bet visbaismīgākā lieta bija iekšpusē. Kad mēs pietuvinājām lukturīti tuvāk, mūsu sirdis sažņaudzās: katrā kapsulā kaut kas kustējās.
Nedzimušas acis. Ne spuras. Ne ķepas. Sīkas radības ar tumšiem plankumiem, gariem ķermeņiem un mazām, peldplēvēm klātām ekstremitātēm lēnām rāpoja iekšā. Tās raustījās, it kā reaģējot uz gaismu, un šķita, ka vairākas no tām vienbalsīgi pagriezās, dzirdot mūsu elpošanu.
“Vai tie ir… mazuļi?” kāds nočukstēja.
“Bet kas?”
Viena kustība sagrāva visu miera ilūziju: viena no caurspīdīgajām kapsulām strauji nodrebēja, un radība iekšpusē izstiepās, it kā tūlīt izlauztos cauri čaulai. Mēs atkāpāmies. Mūsu galvās nebija nekāda izskaidrojuma. Tikai bailes. Mēs bijām redzējuši daudz. Medūzas, olas, zivis, jūras tārpus — bet NEKAD neko tādu.
Čaumalas bija pārāk lielas. Pārāk sakārtotas. Pārāk… apzināti novietotas. Tās negulēja haosā, bet gan kārtīgās grupās, it kā kāds gudrs tās būtu apzināti sašķirojis pēc lieluma. Tikai tad mēs pamanījām milzīgo ēnu pret tālāko sienu.
Sākumā tas šķita kā laukakmens. Tad kā sapuvis koks. Bet, kad ēna nedaudz pazibēja, mēs sapratām, ka tas nemaz nav objekts. Tas bija kaut kas dzīvs. Milzīgs. Ar skābekļa burbuļiem, kas lēnām pacēlās no tā ādas virsmas. Radījums gulēja nekustīgi, elpojot tik klusi, ka viļņu skaņas apslāpēja tā elpu. Bet katra tā kustība lika mūsu ceļgaliem drebēt.
Brīdis, kad viss nostājās savās vietās – un kļuva divtik biedējošs. Radījums pakustējās tikai dažus centimetrus…
un uz tā virsmas mēs pamanījām garus piesūcekņus. Tas bija milzīgs, smags, sens – un noteikti inteliģents. Un tad mēs sapratām: tās bija olas. Bet ne zivis. Ne medūzas. Ne jūras tārpi.
Tās bija milzu galvkāja olas. Un viņš – vai viņa – gulēja netālu, sargājot tās. Kapsulās plivinājās simtiem nedzimušu radību, it kā sajūtot mūsu klātbūtni. Dažas no tām jau bija gandrīz pilnībā izveidojušās – ar redzamām acīm, maziem tausnīšiem un pulsējošiem orgāniem. Mēs stāvējām radījuma priekšā, kas ar vienu kustību varēja skaidri izlemt, vai mēs šeit paliksim mūžīgi.
Tas neuzbruka. Bet tas arī neaizgāja. Tas vienkārši skatījās. Tas skatījās ar tām tukšajām, senajām acīm, kurās mēs neredzējām ne dusmas, ne bailes, bet gan brīdinājumu. Mēs zinājām, ka mums jāaiziet. Bet tieši tajā brīdī notika kaut kas tāds, ko neviens no mums nekad neaizmirsīs…
Viena no kapsulām pēkšņi pārsprāga ar klusu klikšķi. Kaut kas iekšpusē sāka kustēties daudz ātrāk. Radījums sāka rāpot ārā, izplešot savus sīkos taustekļus. Un milzīgā ēna pie sienas strauji pacēlās.
Un tas, kas notika tālāk…
uz visiem laikiem mainīja mūsu attieksmi pret jūru — un noslēpumiem, ko tā slēpj zem klintīm.
Bet tā ir cita stāsta daļa — un jūs noteikti neesat gatavi tam, kas notika tālāk.
