Marina nekad nav uzskatījusi sevi par ziņkārīgu cilvēku. Viņas dzīve ritēja mierīgi: darbs birojā, reti tikšanās ar draugiem, vakara zvani no mātes. Pēc vecmāmiņas nāves viņai palika dzīvoklis vecā mājā — un tagad tieši šeit viņa pavadīja visu savu laiku.
Vecā māja dzīvoja savu dzīvi. Naktīs caurules dūca, grīdas dēļi čīkstēja, no kaimiņu dzīvokļiem dzirdējās klepus un televizoru skaņas. Bet bija viens dīvains skaņas, kas Marinu nemitīgi satrauca. Katru reizi, kad viņa basām kājām gāja pa vannas istabu un uzkāpa uz vienas flīzes pie sienas, zem viņas kājām kaut kas skanēja. Metālisks, nedzirdams, īss skaņas.
Sākumā viņa to ignorēja: vecs nams, kas gan tur var būt. Bet pamazām tas kļuva par uzmācīgu domu. Viņa speciāli atkal un atkal uzkāpa uz šīs flīzes, klausoties skaņas. Un jo vairāk klausījās, jo vairāk sajuta, ka aiz tā slēpjas kaut kas vairāk nekā vienkārša nejaušība.
Kādu nakti Marina pamodās no slāpes. Paņēma glāzi ūdens, gāja pa koridoru un atkal dzirdēja šo skaņu. Klusumā tā bija īpaši skaidri dzirdama, it kā kāds ar karoti skanētu pa metālu tieši zem viņas kājām. Sirds sāka pukstēt, un galvā iešāvās doma: kas, ja tur kaut kas ir paslēpts?
No rīta viņa paņēma nazi, skrūvgriezi un, svārstoties, sāka pacelt flīzes. Tās negaidīti viegli atdalījās — it kā kāds iepriekš būtu atslābinājis līmi. Zem flīzēm bija neliels tukšums. Marina uzmanīgi iebāza tur pirkstus un izvilka sviestā audumā ietītu saiņi.
Tajā bija veca medaļa, nolietota, bet joprojām spīdoša, un četrreiz salocīta vēstule. Papīrs bija paguvis, bet tinte bija saglabājusies.
Marina atvēra lapu un sāka lasīt.
“Ja tu to lasi, tas nozīmē, ka man neizdevās atgriezties. Bet zini: es vienmēr tevi mīlēju. Šis dzīvoklis glabā ne tikai sienas, bet arī manu likteni…”
Vēstule bija adresēta sievietei vārdā Anna. Marina apstājās. Annu sauca viņas vecmāmiņa.
Vēstules autors bija kāds Viktors. Viņš rakstīja, ka viņu ir aizveduši uz fronti, un solīja atgriezties. Ja liktenis izrādīsies spēcīgāks, šī vēstule bija domāta, lai atgādinātu Annai par viņa jūtām. Medaļu viņš bija paslēpis zem flīzes, „lai viņa atmiņa paliktu blakus viņai”.
Marina vairākas reizes pārlasīja vēstuli, neticot savām acīm. Viņas vecmāmiņa visu dzīvi bija pavadījusi kopā ar citu vīrieti — viņas vectēvu, stingru, bet labu cilvēku. Ģimenē nekad nebija dzirdēts Viktora vārds. Nekad! Vecmāmiņa stāstīja par savu jaunību, par grūtajiem pēckara gadiem, bet šis cilvēks it kā nemaz nebija eksistējis.
Marina sēdēja uz aukstā grīdas un juta, kā pazīstamā pasaule sabrūk. Sirdī uzkrājās asa skumjas, jo vēstule atklāja briesmīgu noslēpumu: viņas vecmāmiņa mīlēja citu vīrieti, gaidīja viņu no kara… bet viņš tā arī neatgriezās.
