Agrā rītā pie ezera krasta bija sapulcējusies glābēju grupa.
Gājējs–makšķernieks, kas brauca garām, pamanīja ūdenī kaut ko metālisku — slīpi, pāris metru attālumā no krasta.
Kad nirēji nolaidās, šaubu vairs nebija: tā bija automašīna.
Mašīna gulēja uz sāniem, daļēji dūņās.
Visticamāk, tā naktī noslīdēja no ceļa.
Durvis bija aizbloķētas, logi no iekšpuses aizsvīduši.
Kad viens no glābējiem atvēra aizmugurējās durvis, viņš izdzirdēja klusu smilkstēšanu.
Aizmugurējā sēdeklī, drebēdams no aukstuma, sēdēja kucēns — slapjš, bet dzīvs.
Viņš skatījās tieši uz cilvēkiem, nekustīgi, it kā sargātu kaut ko.
— Šeit vēl kāds ir! — iesaucās glābējs.
Pēc minūtes viņi atrada sievieti.
Viņa bija bezsamaņā, bet dzīva — viņas ķermeni turēja drošības josta.
Un kucēns visu šo laiku bija sēdējis blakus, neaizejot ne uz mirkli.
Vēlāk noskaidrojās: sievietes vārds bija Sāra Viljamsa, un suni viņa bija paņēmusi tikai pirms mēneša.
Kucēnu sauca Mailo.
Neviens nezina, kā viņam izdevās tik ilgi izturēt ledainajā ūdenī, bet ārsti teica — tieši viņš ar savu siltumu palīdzēja Sārai izdzīvot līdz palīdzības ierašanās brīdim.
Fotogrāfijā, kas uzņemta no rīta pēc glābšanas, redzams, kā Mailo guļ slimnīcas palātā blakus saimniecei, nolicis purniņu uz viņas rokas.
