Maikls nekad nebija uzskatījis sevi par varoni. Viņš vienkārši bija noguris būt viens. Pēc šķiršanās dzīve pārvērtās par vienmuļu dienu virkni: darbs, mājas, televizors un tukšs klusums.
Kādu dienu viņš nejauši ieraudzīja sižetu par bērnu namu. Ekrānā — ap sešus gadus vecs zēns ar lielām acīm un klusu smaidu. Viņu sauca Itans.
Kaut kas šajā bērnā Maiklu aizkustināja. Viņš aizbrauca “tikai paskatīties”, bet jau pēc stundas parakstīja dokumentus.
— Vai esat pārliecināts? — jautāja audzinātāja. — Zēns ir īpašs.
— Visi bērni ir īpaši, — atbildēja Maikls.
Pirmie mēneši pagāja mierīgi. Itans bija kluss, pieklājīgs, novērojošs. Dažkārt pat pārāk.
Kādu dienu viņš teica:
— Es zināju, ka tu atnāksi.
— Ko tu domā? — pārsteigts jautāja Maikls.
— Tu man rādījies sapnī. Vēl pirms tu atbrauci.
Maikls pasmaidīja, domādams, ka tā ir bērna fantāzija. Bet drīz Itans sāka teikt lietas, kuras nebija iespējams izskaidrot. Viņš iepriekš zināja, kas zvana pie durvīm.
Un kādu reizi teica:
— Nerodoties rīt darbā. Tur būs slikti.
Nākamajā dienā rūpnīcā tiešām notika nelaimes gadījums.
Gadi gāja. Itans kļuva noslēgtāks. Viņš varēja stundām sēdēt tumsā, zīmējot apļus un līnijas, kas atgādināja kartes. Kad Maikls jautāja, kas tas ir, zēns atbildēja:
— Tās ir vietas, kur es jau esmu bijis.
Pagāja desmit gadi. Itans pabeidza skolu un devās mācīties. Pirms aizbraukšanas viņš atstāja tēvam aploksni ar uzrakstu:
“Atver, kad jutīsi, ka vajag.”
Maikls tam nepiešķīra nozīmi. Bet pēc pāris gadiem viņam piezvanīja no universitātes:
— Jūsu dēls ir pazudis. Vienkārši izgāja no kopmītnēm un neatgriezās.
Meklēšana neko nedeva. Ne ķermeņa, ne pēdu.
Gadu vēlāk Maikls beidzot saņēmās atvērt aploksni.
Iekšā bija veca fotogrāfija — viņš pats, turot rokās zēnu.
Bet fotogrāfija bija datēta trīs gadus pirms viņu pirmās tikšanās bērnu namā.
Zem tās — uzraksts:
“Es tikai atgriezos tur, kur viss sākās.”
