Pāvels bija no tiem vīriešiem, kas visu dara pamatīgi.
Makšķerēšana viņam nebija tikai hobijs — tā bija gandrīz kā rituāls: vecs termoss ar kafiju, koka kaste ar ēsmas gabaliem, makšķere, kas bija piedzīvojusi jau trīs atvaļinājumus.
Un gredzens uz pirksta — vienīgā piemiņa no sievas, kas bija aizgājusi pirms diviem gadiem.
Viņš to nekad nenovilka. Pat uz zveju ejot.
“Lai ir kopā ar mani,” viņš teica draugiem, kad tie jokoja.
Tajā dienā jūra bija mierīga. Pāvels aizpeldēja ar laivu nedaudz tālāk nekā parasti. Viļņi viegli šūpojās, saule rietēja, un gaisā virmoja sāls un kafijas smarža.
Viņš domāja, skatījās uz saulrietu un automātiski pieskārās pirkstam…
Gredzena nebija.
Pāvels sastinga.
Viņš to meklēja visu nakti. Spīdināja ar lukturīti, nira, raka dibenu ar tīkliņu.
Nekā. Jūra to bija paņēmusi uz visiem laikiem.
Viņš atgriezās mājās salauzts.
Tā nebija tikai lieta — tā bija pēdējā saite ar sievu.
Nedēļu viņš negāja jūrā.
Katru rītu viņš gāja pie krasta, skatījās horizontā un čukstēja:
— Atgriez man viņu… kaut vai šādi.
Un pēc septiņām dienām jūra pati viņu aicināja.
Pāvels iekāpa laivā un aizpeldēja. Bez ēsmas, bez tīkliem. Vienkārši sēdēt.
Vējš bija kluss, ūdens — kā spogulis.
Pēkšņi viņš dzirdēja virs galvas kliedzienu — asu, skaļu.
Kaija.
Tā riņķoja virs viņa, tad strauji nolaidās un atsitās pret laivas malu, izmetot kaut ko uz sēdekļa. Pāvels sarāvās, bet tad sastinga.
Uz koka dēļa gulēja viņa gredzens.
Mitrš, ar sāli un smiltīm, bet viņa.
Viņš pacēla skatienu — kaija sēdēja uz laivas priekšgala un skatījās uz viņu.
Bez bailēm, bez steigas. Vienkārši skatījās.
Tad izplēta spārnus un aizlidoja, pazūdot rītausmā.
Pāvels saspieda gredzenu plaukstā.
“Neiespējami…” viņš čukstēja, jūtot, kā asaras pēc diviem gadiem atkal plūst.
Vēlāk viņš uzzināja no zvejniekiem, ka kaijas bieži izceļ no ūdens spīdīgus priekšmetus.
“Nejaušība,” teica kaimiņš.
Bet Pāvels zināja — tā nebija nejaušība.
Nākamajā dienā viņš atkal izgāja jūrā.
Apsēdās, uzvilka gredzenu un pirmo reizi pasmaidīja.
Jūra bija mierīga, gaiša, klusa — it kā zinātu, ka ir atdevusi parādu.
Tagad, kad kaija nosēžas uz viņa laivas, viņš izņem maizes gabaliņu un saka:
— Paldies tev, draudzene. Sargā viņu tur, kur riet saule.
