Tas notika parastā piektdienas vakarā, kad šoseja no pagrieziena līdz pat pilsētai bija pārpildīta ar automašīnām. Cilvēki bija nervozi, klausījās radio, sūtīja ziņas un sapņoja par nokļūšanu mājās. Neviens nebija iedomājies, ka simtiem cilvēku acu priekšā notiks kaut kas tāds, par ko vēlāk runās visa valsts.
Vispirms pasažieri pamanīja kustību mežā — dīvainu, it kā starp priedēm traucas tumšas ēnas. Tad atskanēja blāva, vibrējoša rēkoņa. Un pāris sekundes vēlāk uz šosejas izskrēja lāči. Ne viens. Ne divi. Bet vesels bars — vismaz divi desmiti dzīvnieku.
Viņi gandrīz vienlaikus izskrēja no meža, tik pēkšņi un spēcīgi, ka vairākas automašīnas gandrīz sadūrās. Cilvēki kliedza, bremzes čīkstēja, kāds atsita galvu pret vējstiklu. Neviens nesaprata, kas notiek. Tomēr lāči neskatījās ne uz vienu no automašīnām — tie vienkārši skrēja uz priekšu, it kā šoseja būtu tikai šķērslis.
Dzīvnieki pārvietojās vienā virzienā, it kā pa neredzamu līniju. Tie ignorēja priekšējos lukturus, taures vai kliedzienus.
Viņi tikai pastūma malā bamperus, kad tie aizšķērsoja viņu ceļu. Un tajā brīdī cilvēki sāka saprast:
lāči neuzbrūk — lāči bēg prom. Bet no kā?
Garāmbraucēji sāka liekties pa logiem. Viens no viņiem kliedza:
“Paskatieties uz mežu! Tur ir dūmi!”
Un tiešām: virs kokiem pacēlās dīvaini, tumši dūmi, smagi kā slapja malka, bet ar metālisku nokrāsu. Putni baros pacēlās no biezokņiem. Mazi dzīvnieki lidinājās starp kokiem. Bet tikai lāči uzdrošinājās iziet uz atklātā ceļa.
Pēc dažām sekundēm cilvēki dzirdēja kaut ko tādu, kas apklusināja daudzus — pat bērnus, kuri raudāja bailēs. No meža dzīlēm nāca klusa, nepārtraukta dārdoņa, līdzīga tālas lavīnas vai milzīgas pazemē strādājošas mašīnas skaņai.
Šķita, ka lielceļš ir ietīts spriedzē. Desmitiem cilvēku sastinga savās automašīnās, nezinot, kas notiek. Un tad viens lācis — milzīgs, pats lielākais — pēkšņi apstājās ceļa vidū. Tas pacēla galvu, skaļi ieelpoja un izdvesa tik skaļu rēcienu, ka vibrācijas atbalsojās katrā automašīnā simtiem metru rādiusā.
Likās, ka tas kādu brīdina. Vai mēģina kaut ko apklusināt. Cilvēki pēkšņi pamanīja gaismu. Mežā. Tur, kur pirms sekundes bija tikai tumši koku stumbri. Bet tie nebija ielu apgaismes ķermeņi. Ne automašīnas. Ne ugunsdzēsēju mašīnas. Gaisma bija oranžsarkana, pulsējoša, it kā starp kokiem plūstu kaut kas karsts. Un dūmi kļuva biezāki, blīvāki, melnāki.
Kāds iekliedzās:
“Tas nav ugunsgrēks! Zeme deg!”
Un viņš nebija tālu no patiesības.
Dziļi mežā kaut kas patiešām notika: zeme plaisāja, no plaisām liesmoja sarkana gaisma, un augsne, šķiet, plūda lejup kā izkusis metāls. Tā bija pazemes plaisa, ko atvēra spēcīga zemestrīce, ko cilvēki savās automašīnās nebija jutuši. Lāči bēga no kvēlojošām plaisām, no saniknotās zemes, kas bija pavērusies tieši zem meža.
Viņi skrēja tur, kur nebija uguns. Kur cilvēki būtu turpinājuši braukt… ja dzīvnieki nebūtu aizšķērsojuši ceļu. Kad pēdējais lācis šķērsoja šoseju un pazuda tumsā, zeme mežā atkal nodrebēja. Arī šoseja nedaudz nodrebēja – automašīnas gandrīz nemanāmi atlēca. Cilvēki stāvēja apstulbuši, skatoties uz satumstošo mežu, kur nesen bija spīdējušas ugunīgas plaisas.
Un tikai tad visi saprata: ja ceļu nebūtu aizšķērsojuši lāči, simtiem automašīnu būtu turpinājušas braukt taisni šajā virzienā – lūzuma virzienā, kas burtiski dažu minūšu laikā būtu izplatījies uz šosejas. Lāči neuzbruka. Lāči viņus izglāba.
Sens un spēcīgs instinkts vadīja dzīvniekus drošībā – un nejauši izglāba cilvēkus no nāves. Vēlāk, kad glābēji ieradās notikuma vietā un ieraudzīja pazemes lūzuma sekas, viņi tikai paraustīja plecus:
“Ja nebūtu dzīvnieku… bojāgājušo skaits būtu bijis milzīgs.”
Un tad viens no autovadītājiem izteica frāzi, kas vēlāk tika citēta ziņās:
“Viņi izskrēja uz šosejas nevis tāpēc, lai mūs nobiedētu…
bet gan lai neļautu mums doties tur, kur tagad nevienam nav atļauts iet — pat ne lāčiem.”
