Rīts bija mierīgs, kluss un maldinoši parasts. Grūtniece Marta (vārdu varam mainīt, ja nepieciešams) krāva mantas, lai dotos uz dzemdību namu — līdz dzemdībām bija palikušas tikai divas nedēļas. Vīrs bija darbā, māja atradās priekšpilsētas ielā, kur visi pazina viens otru pēc vārda. Viņa tieši lika tējkannu uz uguns, kad dzirdēja kliedzienus no ielas.
Sākumā — suņu riešanu. Pēc tam — asu dūmu smaržu. Pēc tam — bērnu raudāšanu.
Viņa izskrēja uz ielas un redzēja, ka kaimiņu māja ir apņemta liesmās. Jumts jau dega, logi plīsa no karstuma. Kaimiņi — vecāki — nebija mājās: viņi bija aizveduši jaunāko bērnu uz poliklīniku. Mājā bija seši bērni, vecākais — desmit gadus vecs, jaunākais — trīs gadus vecs.
Cilvēki sāka pulcēties, zvanīja ugunsdzēsējiem, bet visi tikai kliedza un raudāja: „Tur ir bērni!” Neviens neuzdrošinājās iet iekšā — liesmas jau plūda ārā.
Un tad Marta… vienkārši skrēja.
Viņa nedomāja. Ne par sevi, ne par bērnu iekšā. Tikai par to, kā vakar zēns ar vasaras raibumiem viņai pamāja ar roku no loga. Kā meitene ar copītēm viņai uzdāvināja lauka ziedus. Viņa aizsedza seju ar piedurknēm un ielauzās iekšā.
Viss bija kā murgā: dūmi kodināja acis, sienas krakšķēja, grīda vietām jau dega. Viņa ar tausti atrada pirmo bērnu — raudošu uz kāpnēm. Izveda ārā. Atgriezās. Tad vēlreiz. Un vēlreiz.
Četras reizes viņa ielēca mājā. Dūmi bija biezi kā migla. Piektajā reizē viņa uz sekundi zaudēja samaņu, atspiedās pret sienu un dzirdēja, kā iekšā kaut kas klusi sabruka.
— Neieej! — kliedza cilvēki. — Tu gāzīsies! Tu esi stāvoklī, padomā!
Bet viņa atkal devās iekšā. Sestais bērns — jaunākais — bija paslēpies zem gultas. Viņa izvilka viņu, apsedza ar jaku un iznesa uz ielas.
Tūlīt pēc tam, kad viņa izgāja, telpas griesti sabruka.
Viņu uz rokām aiznesa uz ātro palīdzību. Bērni bija dzīvi, nosmērēti ar sodrējiem, izbiedēti, bet neskarti. Viņa bija pie samaņas, bet ar apdegumiem, apdegušu rīkli un stiprām sāpēm vēderā.
Ārsti uzņemšanas telpā skraidīja, pilinātāji, skābeklis, skābekļa maska, lampu gaisma. Viņa lūdza tikai vienu:
— Ar manu… ar mazuli viss ir kārtībā?..
Ārsti paskatījās viens uz otru.
Pēc stundas viens no viņiem piegāja pie viņas.
— Klausieties… jūsu bērns… — viņš apklusa, meklējot vārdus. — Viņš ir pilnīgi vesels. Sirdsdarbība — kā pilngadīgam bērnam. Nav ne stresa, ne hipoksijas. Tas… nav iespējams pēc tāda dūmu daudzuma.
— Tas nozīmē… viss ir labi? — viņa čukstēja.
Bet ārsts papurināja galvu.
— Jūs nesaprotat. Viņš uzvedas tā, it kā būtu tikko… aizmigušs. Nav bailes. Nav paātrināta sirdsdarbība. Viņš vispār nereaģēja uz jūsu aizdusušanos. Un zināt, kas ir dīvaini? — viņš nedaudz satrūkās. — Ultraskaņas izmeklēšanā viņš… smaidīja.
Viņa apstājās.
Vēlāk medmāsa atzinās: kad viņi veica monitoringu, bērns ne tikai smaidīja — viņš turēja roku pie krūtīm. It kā… aizsargājot kādu.
Nākamajā dienā, kad ugunsdzēsēji pabeidza mājas apskati, viens no viņiem teica:
— Bērnistabā, zem gultas, kur viņa atrada mazāko zēnu… sienas gandrīz nebija apdegušas. It kā kāds būtu aizsegis uguni.
Mārtu izrakstīja pēc trim dienām. Visi seši izglābtie bērni sagaidīja viņu pie slimnīcas — ar pušķi no lauka margarītēm. Mazākais piegāja klāt un teica:
— Tante… zēns, kas bija kopā ar jums ugunsgrēkā, teica, lai mēs neraudātu. Viņš teica: „Viņa mūs izglābs.”
„Kāds zēns?” viņa jautāja.
„Nu… tas, kas bija baltā. Jūs viņu neredzējāt? Viņš stāvēja blakus jums.”
Viņas sirds apstājās.
Pēc tam ārsti, vecmātes un kaimiņiene stāstīja: bērns piedzima mierīgs. Nekliedza. Tikai skatījās. Un it kā atpazina visus, kurus viņa māte bija izglābusi.
Un kad viņai atnesa bērnu rokās, viņa pamanīja, ka viņa mazajos pirkstiņos bija apdegusi koka krustiņa. Tādu nēsāja vecākais kaimiņu zēns. Bet viņa krustiņa… bija sadegusi.
