Minhenes lidosta bija trokšņaina un rosīga, kā vienmēr. Cilvēki steidzās, čemodāni ripoja pa marmora grīdu, diktori paziņoja reisus, un caur milzīgajiem logiem iespīdēja spoža rīta saule.
Starp visu šo kņadu lēnām gāja vecs vīrs ar rūpīgi apgrieztu sirmu bārdu un nodeldētu čemodānu rokā. Viņu sauca Valters Štainis, 82 gadi, bijušais inženieris. Kabatā viņš turēja biļeti, izdrukātu uz parastas papīra lapas, un mazu aploksni.
Uz tās bija rakstīts:
“Emīlijai. Personīgi nodot.”
Emīlija bija viņa mazmeita. Viņa dzīvoja Spānijā un nebija redzējusi vectēvu jau astoņus gadus — kopš nomira viņas māte, Valtera meita. Šim reisam vajadzēja kļūt par viņu ilgi gaidīto tikšanos.
Taču liktenis nolēma citādi.
Kad paziņoja iekāpšanu, Valters piecēlās rindā kopā ar pārējiem pasažieriem. Pasmaidīja meitenei pie reģistrācijas, parādīja pasi un biļeti. Viss bija kārtībā — līdz brīdim, kad viņš piegāja pie kāpnēm, kas veda uz lidmašīnu.
Trapam bija stāvs kāpiens, un Valters balstījās uz spieķa. Divi lidostas darbinieki apmainījās skatieniem.
— Atvainojiet, kungs, — teica viens no viņiem. — Jūs nevarat kāpt pa kāpnēm. Tas ir drošības pārkāpums.
— Bet es turu rokturi, — mierīgi atbildēja Valters. — Es tieku galā.
— Nē, — auksti noteica otrs. — Bez pavadības jūs nevarat. Mēs nevaram uzņemties atbildību, ja jūs paslīdēsiet.
— Es nepaslīdēšu, — klusi teica vecais vīrs. — Man vienkārši jātiek šajā reisā. Tas ir svarīgi.
Bet viņi palika nelokāmi.
Rinda sāka kņudēt. Kāds pasažieris noteica:
— Laidiet taču viņu, Dieva dēļ, viņš taču vecs, nevis invalīds!
Tomēr noteikumi ir noteikumi.
Viens no stjuartiem izsauca uzraugu. Sieviete formā piegāja, paskatījās uz Valteru un pieklājīgi, bet stingri sacīja:
— Kungs, jums jāgaida speciālā mašīna. Mēs jūs nogādāsim atsevišķi.
— Bet lidmašīna jau aizlido… — viņš ieskatījās pulkstenī.
— Nekas nav darāms, kungs.
Kamēr viņi meklēja transportu, lidmašīnas durvis aizvērās. Valters palika stāvam pie trapa, saspiedis biļeti un aploksni. Viņš nestrīdējās — tikai klusi pamāja un nolieca galvu.
Pēc minūtes viņa reiss pacēlās gaisā.
Darbinieki piedāvāja viņam pārsēsties uz vakara reisu. Viņš piekrita, bet acīs vairs nebija ne dusmu, ne aizvainojuma — tikai nogurums.
Pēc dažām stundām Valters tomēr ieradās Barselonā. Bet sagaidīšanas zālē neviena nebija. Tikai vēlāk viņš uzzināja: lidmašīna, uz kuru viņš no rīta nepaspēja, iekļuva negaisā virs Pirenejiem un veica piespiedu nosēšanos.
Ne visi pasažieri izdzīvoja.
Valters stāvēja pie lidostas loga, turot aploksni rokās, un nespēja noticēt, ka viņa aizkavēšanās uz trapa izglāba viņam dzīvību.
Vēlāk viņš satikās ar Emīliju — ne terminālī, bet vecā kafejnīcā pie jūras.
Viņa skrēja viņam pretī, raudādama, un apkampa viņu, it kā baidītos atlaist.
— Es domāju, ka tevi neielaida tikai tāpēc, ka esi vecs, — viņa čukstēja. — Bet izrādās… kāds tevi aizturēja īstajā brīdī.
Valters pasmaidīja un paskatījās debesīs, kur peldoši baltie mākoņi spīdēja saulē.
— Dažreiz, Emīlija, — viņš teica, — pat vissāpīgākā aizkavēšanās izrādās brīnums.
