Kad Džons pasūtīja DNS testu, viņš nemeklēja sensāciju. Viņš vienkārši gribēja “uzzināt savas saknes” — tāpat kā daudzi viņa draugi. Pēc nedēļas atnāca paciņa, viņš nosūtīja paraugu un par to aizmirsis.
Pagāja gandrīz divi mēneši, līdz pienāca e-pasts: “Rezultāti ir gatavi.”
Džons atvēra lapu, pārskatīja procentus, līdz nonāca pie sadaļas “Tuvāko radinieku sakritības.”
Tur stāvēja:
Sakritība 99,98% — bioloģiskā māte.
Vārds: Mērija D. Hendersona.
Viņš skatījās vēlreiz. Tas nebija iespējams.
Mērija — viņa sieva. Sieviete, ar kuru viņš bija dzīvojis sešus gadus.
Viņš domāja, ka laboratorija kļūdījusies. Pasūtīja atkārtotu pārbaudi.
Pēc nedēļas atnāca atbilde: “Tests apstiprināts. Ģenētiskā sakritība skaidri norāda uz mātes līniju.”
Zeme pazuda zem kājām.
Kad Džons parādīja vēstuli Mērijai, viņa sastinga. Ilgi klusēja. Tad tikai teica:
— Es zināju, ka šī diena pienāks.
Viņas stāsts izklausījās pēc filmas.
Divdesmit gadus iepriekš, pusaudzes vecumā, viņa bija dzemdējusi bērnu. Ārsti teica — miris piedzimis. Viņai to neļāva redzēt. Dokumentos — “nedzīvs.”
Viņa aizbrauca no pilsētas, sāka dzīvi no jauna.
Džons, audžuģimenē uzaudzis, vienmēr domāja, ka viņa bioloģiskā māte mirusi.
Viņi satikās nejauši — konferencē. Sajuta tūlītēju tuvību, ko nevarēja izskaidrot. Vienādi joki, vienāds skatiens, vienādas kustības.
Kad viņa pabeidza stāstu, Džons klusējot piecēlās un izgāja.
Pagājuši seši mēneši. Viņi vairs nedzīvo kopā.
Mērija viņam uzrakstīja vēstuli:
“Tu esi mana sāpe un mana lepnuma brīnums.
Liktenis bija nežēlīgs, bet varbūt tas tikai vēlējās,
lai es kaut reizi dzīvē varētu tevi apskaut.”
