Anna bija veterinārārste vairāk nekā desmit gadus. Šajā laikā viņa bija redzējusi visu — suņus, kaķus, lapsas, pat jenotu, kuru atveda no cirka. Bet to dienu augusta beigās viņa atcerēsies visu mūžu.
Bija karsta vakara stunda. Klīnika jau gatavojās aizvērties, kad Anna dzirdēja dīvainu skaņu no stāvvietas. Sākumā šķita — kaķis ņaud zem mašīnas. Bet skaņa bija cita — asa, aizsmakusi, it kā kāds nosmaktu un sauktu pēc palīdzības.
Anna izgāja pagalmā. Mašīnas stāvēja rindā, un tikai no vienas — veca mikroautobusa ar tonētiem logiem — nāca šī raudāšana.
Viņa piegāja tuvāk. Sirds dauzījās krūtīs.
— Hei! Vai tur kāds ir? — viņa iesaucās.
Atbilde bija kluss, gandrīz cilvēcisks vaidieniņš.
Rokturi viņa paraustīja — bagāžnieks bija aizslēgts. Viņa apgāja ap auto, ieskatījās logā… un atkāpās. Uz grīdas, ietīts mitrā dvielī, kaut kas kustējās.
Viņa nekavējoties piezvanīja 102:
— Te veterinārārste Anna. Klīnikas stāvvietā ir automašīna. Iekšā, šķiet, ir dzīva būtne.
Pēc dažām minūtēm atbrauca policija. Kad bagāžnieku atvēra, visi sastinga.
Tur gulēja maziņš delfīns — pelēkzils, ar sausu ādu un tik tikko pamanāmu elpu.
Ap viņu bija ūdens pudeles, lupatas, auklas un dīvains tīkls.
— Ak dievs… — čukstēja Anna. — Tas taču ir delfīnu mazulis!
Vēlāk noskaidrojās: malumednieki gribējuši viņu pārdot melnajā tirgū kādam privātam “delfinārijam”. Māte, pēc aculiecinieku vārdiem, vēl ilgi peldējusi gar krastu, kamēr laiva aizbrauca.
Anna nespēja uz viņu skatīties bez asarām. Mazais čiepstēja, it kā saukdams viņu, nesaprazdams, kur atrodas.
Tajā vakarā klīnika kļuva par pagaidu slimnīcu.
Anna ar kolēģiem piepildīja vannu ar siltu jūras ūdeni, uzmanīgi pievienoja sāli, kontrolēja temperatūru. Delfīns gandrīz nekustējās. Bet, kad Anna maigi pieskārās viņa mugurai, viņš izdeva klusu svilpienu — kā atbildi.
— Turies, mazais, — viņa čukstēja. — Viss būs labi.
Nākamajā dienā ieradās brīvprātīgie no jūras centra ar aprīkojumu un speciālu konteineru.
Pirms aizvest, Anna vēlreiz pieliecās viņam klāt.
Delfīns pacēla galvu un izdeva klusu skaņu — kā pateicību.
— Tu dzirdēji? — pārsteigts jautāja viens no glābējiem. — Viņš teica “paldies”.
Anna pasmaidīja.
— Es arī tā domāju.
Pagāja vairāki mēneši.
Kādā rudenīgā dienā Anna saņēma vēstuli no jūras centra.
Iekšā bija fotogrāfija: tas pats delfīns, tagad vesels, rotaļājoties lagūnā ar citiem.
Un piezīme:
“Viņš peld kopā ar savu māti. Mēs nosaucām viņu par Aniku — tavā godā.”
Anna sēdēja, raudādama un smaidīdama vienlaikus.
Viņa paskatījās pa logu pelēkajās debesīs un čukstēja:
— Paldies tev, mazais. Tagad tu raudi tikai no prieka.
