Kad Tomass nomira, viņa suns Rejs vairs nebija tāds pats. Viņi kopā nodzīvoja desmit gadus — nešķirams pāris, kuru pazina viss rajons. Katru dienu varēja redzēt, kā viņi pastaigājas gar upi: Tomass ar avīzi rokās, Rejs blakus, astīti kustinot, it kā sargātu pasauli.
Pēc bērēm suns palika pie Tomasa dēla, Ārona. Bet jau no pirmās dienas Rejs sāka uzvesties dīvaini. Katru rītu viņš izrausās no mājas un aizskrēja uz kapiem. Sēdēja tur pie saimnieka kapa, neēda, nedzēra, vienkārši skatījās zemē, it kā kaut ko gaidītu.
Ārons mēģināja viņu atvest mājās. Vairākas reizes atveda pie pavadas, bet Rejs atkal aizbēga. Kaimiņi jau pierada redzēt suni pie žoga. Kāds atnesa viņam ēdienu, kāds — ūdeni. Bet suns neko neņēma — tikai gulēja, ar purnu piespiedies pie pieminekļa.
Pagāja sešas dienas. Septītajā Ārons atkal atnāca pēc viņa. Bet šoreiz pamanīja kaut ko dīvainu — zem vecā ozola, netālu no kapa, zeme bija uzrakta. Neliela bedrīte, kārtīgi izrakta, it kā kāds būtu racis ar ķepām.
Ārons pienāca tuvāk. Iekšā gulēja mazs sainītis — segas gabaliņš. Kad viņš atlocīja audumu, iekšā bija kucēns. Tikko dzīvs, trīcošs.
Rejs klusi iezviedzās, it kā sargātu mazo. Ārons uzreiz nesaprata: suns to bija slēpis visu šo laiku.
Izrādījās, ka dažas dienas pirms nāves Tomass bija paņēmis mājās grūtu klaiņojošu suni — kucēna māti. Viņa dzemdēja, bet neizdzīvoja. Tomass paturēja mazuļus pie sevis, bet drīz pats aizgāja no dzīves. Un tagad Rejs, pēdējais, kas viņu atcerējās, glāba to, kas bija palicis no viņu kopīgās mājas.
Ārons paņēma kucēnu rokās, paskatījās uz Reju un teica:
— Ejam mājās. Tagad jūs abi esat ar mani.
Kopš tā laika kapos vairs neredzēja suni. Bet katru svētdienu Ārons tur atbrauca ar diviem — veco Reju un viņa atradumu. Viņi sēdēja pie kapa mierīgi, it kā vienkārši būtu atnākuši apciemot vecu draugu.
