Tas notika rītausmā.
Slimnīca bija klusa — koridoros oda pēc antiseptiska līdzekļa un kafijas no dežūrtelpas. Medmāsa Laura, jau trīspadsmito stundu maiņā, knapi spēja nostāvēt kājās. Atlika tikai aizpildīt žurnālus un pārbaudīt palātas. Pēdējā sarakstā bija 19. palāta. Tur gulēja vīrietis, kurš bija miris pirms dažām stundām.
Ārsti tajā naktī bija pasludinājuši viņu par mirušu. Laura personīgi palīdzēja sagatavot ķermeni pārvešanai uz morgu. Viņa atcerējās viņa rokas — lielas, ar apdegušiem pirkstiem — un seju, sastingusi ar dīvainu izteiksmi, it kā viņam nebūtu bijis laika neko pateikt.
Viņa atvēra durvis, turot rokās planšeti ar ziņojumu, un iegāja iekšā. Gaisma no gaitenīša maigi krita uz palagu, kas klāja ķermeni. Viss bija tieši tā, kā viņi to bija atstājuši. Tikai tagad… palags nedaudz pakustējās.
Laura sastinga. Viņa piegāja tuvāk. Viņas sirds dauzījās deniņos. “Tam noteikti bija jābūt caurvējš,” viņa nočukstēja, paceļoties, lai pielabotu audumu.
Tajā brīdī roka zem palaga raustījās.
Asi, konvulsīvi. Un tad atkal.
Laura atkāpās, tablete izkrita no viņas rokām un nokrita uz grīdas.
“Nē… tas nevar būt,” viņa nočukstēja, jūtot, kā pieaug panikas vilnis.
Palags sakustējās vēl spēcīgāk. Vīrietis, kuru viņi bija uzskatījuši par mirušu, lēnām pacēla galvu. Viņa acis bija atvērtas, un skatiens bija tukšs, stiklains. Viņš ieelpoja asu, aizsmakušu elpu, it kā tas būtu izrauts no dziļumiem.
Laura metās pie durvīm, bet viņas kājas, šķiet, padevās.
“Palīgā!” kliedziens pārtrūka gandrīz klusi.
Gaitenī atskanēja soļi. Sanitārs pieskrēja, dzirdot kliedzienu.
Kad viņi atgriezās kopā, ķermenis jau sēdēja sēdus. Nāvīgi bāls, ar intravenozo sistēmu joprojām piestiprinātu pie rokas. Monitori, kas bija izslēgti pirms vairākām stundām, pēkšņi iemirdzējās — un atskanēja īss pīkstiens.
Laura nevarēja pakustēties vai novērst skatienu.
Un tikai vēlāk, kad ārsti un apsardze iebrāzās telpā, viņi saprata: vīrietis tiešām elpo. Vājas, seklas elpas, bet dzīvs.
Vēlāk izrādījās, ka viņa sirds bija apstājusies uz trīspadsmit minūtēm — un tad pēkšņi atkal atsāka. Neviens nevarēja izskaidrot, kā tas bija iespējams.
Un Laura ilgi nevarēja aizmigt — viņa turpināja dzirdēt to pirmo aizsmakušo elpu un palagu čaukstoņu, kas bija sākušas tā rīta šausmas.
