…Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies, kā izskatījās mūsu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu virtuves?
Kā viņas veidoja, vārīja un gatavoja bez kombainiem, mīklas veltnīšiem un formiņām, bez visām tām modernajām ierīcēm, kas šodien padara gatavošanu ātru, bet bez dvēseles?
Kādreiz katrā virtuvē bija savs ritms, sava smarža, sava skaņa — un īpaši priekšmeti, kas palīdzēja radīt ne tikai ēdienu, bet mājas siltumu. Viens no šiem priekšmetiem — šis dīvainais metāla disks vecmāmiņas rokās. Ar caurumiem, smags, auksts uz tausti, tas izskatās noslēpumains un liek jautāt: kas tas vispār ir?
No pirmā acu uzmetiena — it kā vāks no kaut kā sena. Vai varbūt cepšanas forma?
Bet nē!
Tā ir pīrādziņu forma — jā, tieši tā pati apaļā metāla veidne, bez kuras nevar iedomāties padomju virtuvi!
Kas tas ir par brīnumu?
Pīrādziņu forma ir vienkāršs, bet ģeniāls izgudrojums.
Tā tika radīta jau 20. gadsimta vidū, lai atvieglotu saimnieču darbu, kuras veidoja pīrādziņus ne desmitiem, bet simtiem — jo pie viena galda sanāca veselas ģimenes!
Ja agrāk katra sieviete gatavoja pīrādziņus ar rokām, pa vienam, tad šīs formas parādīšanās bija īsta glābšana.
Pietika izrullēt divas mīklas plāksnes, vienu uzlikt uz formas, salikt pildījumu mazajās iedobēs, pārklāt ar otro mīklas kārtu — un pārrullēt ar rulli.
Un viss!
Trīsdesmit vienādi, kārtīgi pīrādziņi gatavi uzreiz. Bez liekām pūlēm.
Kā tas darbojās?
Šī forma tika izgatavota no alumīnija — izturīga, bet viegla metāla, kas ļāva to izmantot gadu desmitiem.
Formai bija sešstūraini caurumi, kuros rūpīgi tika ievietotas pildījuma porcijas.
Kad saimniece pārrullēja mīklu ar rulli, tā cieši noslēdzās pa malām, un gatavie pīrādziņi izkrita, viens pie otra.
Daudzas sievietes atceras šo raksturīgo skaņu — klik! — kad forma atsitās pret galdu, un desmitiem mazu pīrādziņu izbira uz dēlīša.
Mīklas smarža, tvaiks, bērnu smiekli, kuri palīdzēja “pildīt caurumiņus” ar pildījumu — tas viss bija īsts ģimenes rituāls.
Kāpēc tā bija tik svarīga?
Pīrādziņu forma nebija tikai virtuves priekšmets — tā bija mājas siltuma un kopīga darba simbols.
Tā bija lieta, kas vienoja paaudzes.
Vecmāmiņa, mamma, bērni — visi sanāca pie viena galda, izbēra miltus, gatavoja pildījumu, veidoja pīrādziņus un sarunājās.
Nekādu telefonu, nekādu televizoru trokšņu — tikai smiekli, milti uz vaigiem un mīklas smarža.
Pīrādziņu forma padarīja procesu vieglu, bet rezultātu — garšīgu un siltu, kā pati bērnība.
Interesants fakts
Pirmā padomju pīrādziņu forma parādījās ap 1960. gadiem.
To ražoja metalurģijas rūpnīcās, un tā maksāja ļoti maz — apmēram vienu rubli.
Bet kalpoja gadu desmitiem!
Dažas formas joprojām tiek izmantotas un darbojas kā jaunas.
Laika gaitā parādījās daudzas variācijas — plastmasas, silikona, pat automātiskas, bet tieši tā vecā alumīnija forma tiek uzskatīta par īsto.
To var atpazīt uzreiz — pēc svara, pēc metāla vēsuma un pēc šī īpašā “padomju” izskata, kurā ir gan vienkāršība, gan izturība, gan dvēsele.
Kāpēc mēs par to aizmirsām?
Šodien, kad visu var nopirkt gatavu — sākot no pīrādziņiem līdz mīklai — reti kurš atceras par veco formu. Mūsdienu saimnieces biežāk izvēlas ātrumu, nevis tradīciju. Bet laukos, pie vecmāmiņām, tā joprojām dzīvo. Tā pati spīdīgā, mazliet saskrāpētā, bet joprojām darbojas.
Šodien, virtuves ierīču laikmetā, šī forma ir kļuvusi par nostaļģijas priekšmetu. To var atrast krāmu tirgos, sadzīves muzejos vai pie tiem, kas glabā ģimenes tradīcijas. Un, ja kādreiz jums gadās atrast šādu formu — nesteidzieties to izmest.
Paņemiet to rokās, sajūtiet alumīnija vēsumu, atcerieties miltu un gaļas smaržu, bērnu smieklus un virtuves siltumu. Un pamēģiniet pagatavot pīrādziņus paši, tāpat kā to darīja mūsu vecmāmiņas.
Jūs sapratīsiet, ka to pīrādziņu garša nebija tikai ēdiens — tā bija māju garša.
