Pēc spēcīgas vētras nelielās piekrastes pilsētiņas krasts izskatījās citādi: visur mētājās laivu atlūzas, tīkli un jūras izskalotas dēļi. Taču starp visu šo gruvešu zvejnieki pamanīja kaut ko tādu, kas tur agrāk noteikti nebija.
Smilšu joslas vidū gulēja milzīgs metāla konteiners. Tas bija pārklāts ar rūsu, taču izskatījās gandrīz vesels. Uz korpusa nebija ne marķējuma, ne numuru, tikai dziļas skrambas, it kā to kaut kas būtu vilcis pa akmeņiem.
Sākumā vīri nodomāja, ka tas ir kravas kaste, ko vētra norāvusi no kuģa. Bet, tiklīdz viņi pienāca tuvāk, kļuva skaidrs — konteiners ir dīvains. Pārāk smags, pārāk hermētisks un ar nesaprotamu slēdzeņu sistēmu.
— Varbūt tas ir militārais? — ieminējās viens no zvejniekiem.
— Tad kāpēc bez atpazīšanas zīmēm? — atbildēja otrs.
Viņi mēģināja atvērt vāku, bet tas nepadodās. Izsauca glābējus, pēc tam — policiju. Līdz vakaram krastā bija sapulcējies pūlis. Neviens nezināja, no kurienes kaste radusies un kam tā pieder.
Nākamajā dienā konteineru tomēr atvēra. Brīdi filmēja ar kameru. Kad vāks lēnām pacēlās, cilvēki instinktīvi atkāpās. Iekšā nebija nekā, ko varētu saukt par kravu — tikai gluds melna metāla lode cilvēka galvas lielumā.
Tā gulēja centrā uz mīksta pamata, it kā kāds to būtu tur īpaši ievietojis. Uz lodes virsmas bija raksti, kas atgādināja simbolus vai uzrakstus, bet neviena pasaules valoda tiem neatbilda.
Viens no glābējiem pieskārās tam — un teica, ka lode bija silta. Nevis saules sakarsēta, bet it kā no iekšpuses izstarotu maigu siltumu.
Kad mēģināja izmērīt temperatūru un radiāciju, ierīces sāka rādīt kļūdas. Droni un telefoni dažu metru rādiusā pārstāja darboties.
Vēlāk konteineru aizveda. Neviens oficiāli nepaziņoja, uz kurieni.
Pēc divām dienām vietā, kur tas gulēja, smiltis kļuva tumšākas un it kā kūstošas pieskaroties.
Piekrastes pilsētas iedzīvotāji joprojām stāsta, ka naktīs tur redzams viegls spīdums virs ūdens.
Un ikreiz, kad kāds jautā, kas tas bija, vecais zvejnieks atbild:
— Tas, kas nebija paredzēts mūsu acīm.
