Savā kāzu dienā Līza jutās dīvaini. Viss bija ideāli — balta kleita, ziedi, viesu smaidi. Bet kaut kur dziļi sirdī auga nemiers, it kā kāds čukstētu: “Pagaidi…”
Vecmāmiņa Marija nomira pirms diviem gadiem. Viņa Līzai bija viss — māte, draudzene, skolotāja. Pirms nāves viņa mazmeitai pasniedza mazu aploksni, sasietu ar lentīti, un teica:
— Atvērsi tikai savā kāzu dienā.
Līza to glabāja kā svētumu. Un tagad šī diena bija pienākusi.
Kamēr viesi pulcējās pie altāra, Līza sēdēja gaidīšanas istabā viena. Aploksne gulēja viņas somiņā. Viņa ilgi to skatīja, līdz rokas sāka trīcēt.
Vārdi “Neatvērt līdz kāzām” it kā spīdēja cauri papīram.
Viņa neizturēja. Apsēdās, pārrauta lentīti un atvēra vēstuli.
Iekšā bija veca fotogrāfija un vecmāmiņas rūpīgais rokraksts:
“Līza, ja tu lasi šo — tātad ir pienākusi tava diena.
Es nepiedzīvoju, lai tevi apskautu, bet vēlos pateikt galveno:
Mīlestībai nevajadzētu apžilbināt. Tai jāatver acis.
Tava māte arī stāvēja pie altāra, nezinot, ka līgavainis no viņas slēpj patiesību.
Tāpēc pirms tu saki “Jā”, uzdod sev vienu jautājumu — vai tu pilnībā uzticies?”
Līzai sirds nodrebēja.
Viņa atcerējās, kā līgavainis Andrejs pēdējās nedēļās bija kļuvis attālināts. Telefons vienmēr klusuma režīmā, sarunas īsas, skatiens — novērsts.
Viņa saspieda vēstuli un, nevilcinoties, izgāja no istabas.
Zālē visi jau gaidīja. Andrejs stāvēja pie altāra, smaidīdams.
Līza gāja pa eju kā sapnī. Mūzika skanēja, viesi fotografēja, bet viņas rokās joprojām bija aploksne.
Kad pienāca brīdis teikt zvērestu, viņa pēkšņi pacēla vēstuli un skaļi nolasīja pēdējās rindas:
“Ja cilvēks tev līdzās nav gatavs būt godīgs — neej viņam līdzi pat zem plīvura.”
Zālē iestājās klusums.
Andrejs kļuva bāls.
Līza paskatījās viņam acīs — un visu saprata bez vārdiem.
Viņa neteica “Jā”.
Vienkārši pagriezās un klusi izgāja no zāles.
Vēlāk viņa teiks:
— Tā nebija bēgšana. Tā bija atgriešanās pie sevis.
Vēstule tagad glabājas rāmītī.
Zem tās — jauns uzraksts:
“Neatver, kamēr neesi gatavs dzirdēt patiesību.”
