Annai viņas kaķene Mollija nebija tikai mājdzīvnieks — viņa bija īsta draudzene. Gudra, mīļa un nedaudz spītīga, Mollija vienmēr atgriezās mājās laikā, it kā zinātu, kas ir pulkstenis. Bet kādu dienu viss notika citādi.
No rīta kaķene kā parasti izgāja pagalmā — un vairs neatgriezās. Pagāja diena — klusums. Otrā — ne miņas. Anna izstaigāja visu apkārtni, pielīmēja sludinājumus, sauca viņu vakaros, kā parasti. Nekā. Izskatījās, ka Mollija pazudusi bez pēdām.
Trešajā dienā Anna vairs nespēja valdīt asaras. Un tieši tad, vakarā, viņa dzirdēja pazīstamu ņaudienu pie durvīm. Mollija bija atgriezusies — nogurusi, putekļaina, bet dzīva. Anna paņēma viņu rokās, un tikai tad pamanīja kaut ko dīvainu.
Pie kaklasiksnas, blakus birkai, bija piestiprināta maza sarullēta papīra lapiņa. Smalki salocīta un aptīta ar diegu. Annai trīcēja rokas, kad viņa to atvēra.
Uz lapiņas ar rūpīgu rokrakstu bija rakstīts:
“Paldies par rūpēm. Jūsu kaķene nāca pie mums katru vakaru. Viņa izglāba mūsu meitu no vientulības. Neuztraucieties, ar viņu viss kārtībā.”
Anna lasīja to atkal un atkal. Paraksta nebija. Tikai datums un adrese — nepazīstama iela pilsētas otrā galā.
Vēlāk Anna aizbrauca turp. Izrādījās, tur dzīvoja sieviete ar meitenīti, kura bija pārcietusi smagu slimību. Kad kaķene pirmo reizi atnāca pie viņu mājas, bērns bija depresijā. Mollija kļuva par viņas ikdienas viesi — un tieši šie apmeklējumi atgrieza meitenei smaidu.
“Viņa vienkārši atnāca, apsēdās blakus un skatījās uz viņu. Mūsu meita atkal sāka runāt,” — stāstīja māte.
Kopš tā laika Mollija kļuva par labestības simbolu viņu apkārtnē. Anna dažreiz viņu palaida ārā — un vienmēr zināja, ka viņa nes kādam siltumu.
Stāsts ātri izplatījās sociālajos tīklos. Cilvēki rakstīja, ka “kaķi jūt sāpes labāk nekā cilvēki” un ka pat nejauša pazušana var kļūt par īstu brīnumu.
Bet Mollija, it kā nekas nebūtu noticis, tagad guļ uz palodzes, skatās uz pasauli — un, šķiet, saprot visu.
