Rīts mazajā Lietuvas ciematā Kairiškai sākās kā parasti. Migla klāja zāli, gailis dziedāja no kaimiņu pagalma, un vecais pulksteņmeistars Edmunds Laisvis sēdēja uz lieveņa, dzerot stipru tēju no emaljētas krūzes.
Viņš dzīvoja viens, vecā mājā, ko pats bija uzcēlis jaunībā. Kopš sievas nāves viņš reti izgāja ārpus vārtiem — vienīgi uz veikalu pēc maizes vai kaķim paredzētās barības. Bet tajā rītā kaut kas lika viņam piecelties no soliņa: kluss metālisks šķindoņš, it kā kāds būtu iesitis pa stikla burku.
Dīvainie priekšmeti
Pagalma vidū, pie vecā akas, gulēja trīs dīvaini priekšmeti:
viens — kā puse no vara bumbas, otrs — izliekta metāla plāksne ar nezināmiem simboliem, bet trešais — spīdīgs cilindrs, no kura klusi nāca tvaiks.
Edmunds noliecās, gribēdams pieskarties, bet pirkstos sajuta vieglu tirpšanu, it kā statiskā elektrība. Metāls bija silts — gluži kā no uguns izņemts.
— “Varbūt tas ir lidmašīnas gabals?” — viņš nodomāja, skatoties debesīs. Bet tās bija tīras, bez dūmiem un bez trokšņa.
Viņš sauca kaimiņu — bijušo karavīru Antanu.
— “Nedrīksti to aiztikt,” teica Antans. “Smird pēc ķīmijas.”
— “Varbūt satelīts nokritis?” — iestarpināja kaimiņiene Marta, kas vienmēr visu dzirdēja caur žogu.
Ieradās cilvēki no pilsētas
Drīz vecā vīra pagalmu bija ielencis desmits cilvēku. Daži filmēja, citi strīdējās. Pie Edmundas piegāja divi vīri tumšos uzvalkos bez zīmēm.
— “Jūs pirmais to atradāt?”
— “Jā. Izgāju ārā — un tie bija šeit.”
— “Redzējāt kādu?”
— “Tikai kaķi. Un gaismu. Kā zibens, bet bez skaņas.”
Viņi skatījās viens uz otru, izvilka dīvainu ierīci un pārvilka to pār metālu. Ierīce iečīkstējās un iemirdzējās zaļā krāsā.
— “Nezināma struktūra. Jāizolē.”
Pēc pusstundas no meža izbrauca militārs kravas auto. Cilvēkiem lika atkāpties. Priekšmetus ievietoja konteinerā, ietītā folijā. Edmunds stāvēja pie žoga un skatījās, kā viņa pagalms pārvēršas par filmas ainu.
Sākās dīvainības
Nākamajā dienā ciemā sākās neizskaidrojamas lietas.
Televizori ieslēdzās naktī paši, telefonu baterijas izlādējās minūtēs, un Edmundas pulksteņi pēkšņi sāka iet atpakaļgaitā.
— “Radio čerkst!” sūdzējās Marta.
— “Suņi gaudo naktīs kā pirms vētras,” piebilda Antans.
Naktī Edmunds pamodās no gaismas. Pagalmā neviena nebija, bet virs akas karājās viegla spīdēšana — gaiss drebēja. Tur, kur vakar bija dīvainie priekšmeti, tagad bija perfekts apdegušas zemes aplis.
Noslēpums paliek dzīvs
No rīta atkal atbrauca karavīri maskās. Viņam lika nevienam nestāstīt, ko redzējis. Bet baumas jau bija izplatījušās.
Tagad uz Kairiškai brauc tūristi un pētnieki. Vieni saka — tas bijis meteorīts, citi — kontakts ar kaut ko nezināmu.
Un vecais Edmunds katru vakaru sēž uz lieveņa, skatās uz aku un čukst:
“Ja jūs zinātu, ko es redzēju tajā naktī… jūs šeit nenāktu.”
