Šis rīts sākās kā parasti. Minhenes lidosta bija pārpildīta: cilvēki steidzās uz reisiem, kāds dzēra kafiju pie iekāpšanas vārtiem, cits mēģināja ielikt čemodānus bagāžas nodalījumā. Vienā no “EuroSky” aviokompānijas lidmašīnām notika iekāpšana reisā uz Barselonu.
Grūtniece vārdā Anna stāvēja rindā pēdējā. Viņai mugurā bija garš mētelis, seja bāla — viņa turējās aiz vēdera, cenšoties neizrādīt, cik grūti viņai ir. Rokās — maza soma, dokumenti un ūdens pudele. Bija jau septītais mēnesis, un ārsts bija atļāvis viņai lidojumu tikai ar nosacījumu, ka viss noritēs mierīgi.
Kad Anna iegāja salonā, stjuarte ar perfekti sakārtotiem matiem un ierasto smaidu jautāja:
— Kurā mēnesī jūs esat, madām?
— Septītajā, bet man ir ārsta izziņa, viss kārtībā, — Anna izvilka papīru no somas. Meitene pavirši uzmeta aci dokumentam un, saraukdama uzacis, kaut ko čukstēja kolēģei.
Pēc dažām sekundēm piegāja cita stjuarte ar aukstu sejas izteiksmi:
— Piedodiet, bet mēs nevaram jūs ielaist. Tas ir pretrunā ar kompānijas noteikumiem — bez rakstiskas kapteiņa atļaujas.
Anna apjuka.
— Bet man ir pārsēšanās pēc stundas, es nevaru palikt! Lūdzu, pasauciet pilotu, es izskaidrošu…
— Atvainojiet, bet lēmums ir pieņemts, — stjuarte stingri pārtrauca.
— Jums jāatstāj lidmašīna.
Cilvēki salonā sāka čukstēt. Kāds aizstāvēja Annu:
— Atstājiet sievieti mierā, viņai taču ir dokumenti!
Bet stjuartes nepiekāpās. Kapteinis neiznāca no kabīnes.
Divas darbinieces burtiski izstūma Annu atpakaļ pa trapu, un viena no viņām aizkaitināti nomurmināja:
— Labāk neriskējiet, madām, viss uz labu.
Anna ar grūtībām nokāpa, turoties pie margas.
Viņas elpa bija saraustīta. Pie kontroles galda viņa palūdza ūdeni, bet darbiniece teica, ka jāgaida, kamēr biļete tiks pārcelta. Pagāja tikai dažas minūtes.
Lidmašīna, no kuras viņu izdzina, jau izbrauca uz skrejceļu. Anna stāvēja pie loga, skatoties, kā lidaparāts uzņem ātrumu. Pēkšņi pa zāli atskanēja trauksmes signāls. Cilvēki sastinguši apklusa.
Uz tablo iedegās: Emergency Runway Stop.
Lidmašīna pēkšņi strauji nobremzēja, aiz sevis atstājot dūmainas riepu pēdas. Kāds iesaucās, kāds skrēja pie logiem. Virs skrejceļa sāka riņķot putni — it kā kaut kas viņus būtu izbiedējis. Pēc dažām sekundēm pa skaļruni paziņoja:
“Nosēšanās pagaidām pārtraukta. Tehniska kļūme uz EuroSky 417 borta. Lūdzu saglabājiet mieru.”
Anna sastinga. Viņas sirds dauzījās. Kājas trīcēja. Pēc dažām minūtēm zālē iesteidzās dispečers ar rāciju:
— Viņiem atteikusi navigācijas sistēma! Ja viņi būtu pacēlušies, pēc piecām minūtēm lidmašīna zaudētu vadību!
Cilvēki sāka skatīties viens uz otru. Kāds čukstēja:
— Tas taču bija tas pats reiss, no kura izdzina to sievieti…
— To grūtnieci? — pārjautāja vecāka kundze blakus. — Dievs…
Anna stāvēja, skatoties uz lidmašīnu caur stiklu, un nespēja noticēt. Viņu izdzina… un tas izglāba viņai dzīvību — un, iespējams, visu pasažieru dzīvības.
Vēlāk noskaidrojās: bagāžas ielādes laikā zem sēdekļa 14B noticis īssavienojums, kas izraisīja elektronikas bojājumu. Ja lidaparāts būtu pacēlies, kļūme pārvērstos ugunsgrēkā.
Kad pēc divām stundām kompānijas darbinieki pienāca pie Annas ar atvainošanos un jaunu biļeti, viņa tikai pasmaidīja.
— Paldies, bet šodien laikam labāk nekur nelidot, — viņa teica mierīgi, pieskaujot vēderu.
Kopš tā laika šajā lidostā runā, ka dažreiz liktenis pats iejaucas — un izglābj tos, kurus netaisnīgi atgrūž.
