Kad Klāra pirmo reizi apstājās pie kāpnēm savā mājā, viņai šķita, ka pakāpieni par viņu izsmej. Elpa jau apstājās otrajā laidienā, kājas trīcēja, sirds dauzījās tik stipri, ka nācās turēties pie margām. Viņai bija tikai 36 gadi, bet ķermenis it kā viņu nodeva.
“Vienkārši nogurums,” — viņa sevi mierināja.
Bet nogurums nepārgāja.
Ārsti runāja mierīgi, gandrīz vienaldzīgi:
— Jums jāzaudē svars, Klāra. Jūsu sirds netiek galā.
Viņa viņiem pasmaidīja, bet mājās raudāja. Jo tā nebija tikai “svara problēma”. Tā bija vientulība, bezgalīgs darbs, mūžīgie “no pirmdienas sākušu”.
Tā diena pie kāpnēm kļuva par sākuma punktu.
Sākumā viņa vienkārši gāja apkārt mājai. Piecas minūtes. Desmit. Pēc tam — apkārt kvartālam. Kaimiņi viņu sveicināja ar vieglu līdzjūtību: “Malači, cenšas.”
Pēc nedēļas — mīnus viens kilometrs gaisa.
Pēc mēneša — mīnus viens izmērs.
Pēc trim — mīnus ticība tam, ka “nekas nesanāks”.
Viņa mainīja visu pakāpeniski. Izņēma no ledusskapja saldumus. Pārstāja skatīties uz svariem — un sāka skatīties uz debesīm. Katru dienu uz spoguļa rakstīja:
“Vēl viens solis — un tu esi tuvāk.”
Reizēm bija grūti. Gribējās padoties. Vienu ziemas dienu, atgriežoties no skrējiena, viņa nokrita sniegā un sāka raudāt tieši ceļa vidū. Tad pienāca apmēram desmitgadīgs zēns, pasniedza viņai roku un teica:
— Jūs esat malači. Mamma saka, ja cilvēks krīt, tas nozīmē, ka viņš iet.
Šos vārdus viņa atcerējās uz visiem laikiem.
Pagāja gads. Klāra atkal stāvēja pie tām pašām kāpnēm — tikai šoreiz ne mājās, bet pilsētas maratonā, kur finiša līnija atradās uz vecas ēkas jumta, četrdesmit metrus virs zemes.
Pūlis skandēja, kāds vicināja karogus. Klāra juta, kā sirds atkal dauzās — bet tagad ne no bailēm. No laimes.
Kad sākās kāpums, muskuļi dega, elpa trūka, bet viņa neapstājās. Un te — pēdējais pakāpiens. Kājas trīcēja, bet viņa negāja — viņa skrēja.
Cilvēki uz jumta aplaudēja.
Viņa pacēla rokas un iesmējās.
Ne tāpēc, ka bija notievējusi.
Ne tāpēc, ka uzvarēja.
Bet tāpēc, ka atgriezās pie sevis — tās, kura ticēja “vēl vienam solim.”
