Marija vienmēr centās iepirkties vienā un tajā pašā veikalā. Mazā gaļas bodīte netālu no viņas mājām bija slavena ar svaigumu un kvalitāti. Pārdevējs zināja viņu vārdā, vienmēr atlika labākos gabalus un smaidīja: “Jums — tikai labāko.”
Taču tajā dienā aiz letes stāvēja jauns cilvēks — garš, tieva auguma puisis ar nogurušu seju. Viņa skatiens bija dīvains: it kā draudzīgs, bet satraukts.
— Ko ņemsiet? — viņš jautāja, steigā noslaukot rokas.
— Liellopu, kotletēm, — atbildēja Marija.
Viņš izvēlējās gabalu, ietina to papīrā — viss izskatījās pavisam parasti.
Mājās Marija izkrāmēja pirkumus un ieslēdza radio — ierastu fonu gatavošanai. Viņa paņēma nazi un veica pirmo griezumu. Bet gaļas vietā viņa ieraudzīja kaut ko svešu.
Tieši gaļas iekšpusē kaut kas spīdēja — plastmasas gabals. Sākumā Marija domāja, ka tā ir nejauši iekritusi ražošanas atkritumu daļa. Taču, kad viņa izvilka sainīti, sirds ietrīsējās: maisiņš bija rūpīgi sasiets, it kā kāds to būtu paslēpis speciāli.
Rokas trīcēja, kad viņa atvēra plēvi. Iekšā bija naudas paciņa un maza lapiņa. Uz tās ar līku rokrakstu bija rakstīts:
“Ja tu to lasi — tātad manis vairs nav.”
Marija no bailēm nometa sainīti uz galda. Domās virpuļoja jautājumi: kam šī nauda pieder? Kas uzrakstīja zīmīti? Vai tas notika nejauši?
Viņa atcerējās jaunā pārdevēja skatienu. Viņa saspringto smaidu, trīcošās rokas, steigu. “Varbūt viņš tieši man to iedeva?” — iešāvās prātā.
Nakts pagāja murgā. Marija sēdēja virtuvē, skatījās uz maisiņu ar naudu un nezināja, ko darīt. Izmest? Paslēpt? Vai doties uz policiju?
No rīta viņa saņēmās. Policijā viņa visu izstāstīja. Sākumā viņai neticēja, bet, kad viņa nolika sainīti uz galda, virsnieks kļuva nopietns.
— Jūs esat pirmā, kas atnākusi, — viņš teica klusi. — Bet ne pirmā, kas kaut ko tādu atradusi.
Izrādījās, ka pilsētā jau vairākas nedēļas notika izmeklēšana. Daži cilvēki bija atnesuši līdzīgus atradumus — gaļu ar naudu un zīmītēm. Visi rakstīti ar vienu un to pašu rokrakstu.
Tika uzskatīts, ka tā ir slepena naudas nodošanas shēma. Bet viens no dalībniekiem bija pazudis.
Marijas apraksts atbilda vīrietim, kuru policija jau meklēja — bijušajam gaļas kombināta darbiniekam, kas bija saistīts ar noziedzīgu grupējumu.
Iespējams, viņš apzināti atstāja šo “sūtījumu”, lai kāds to atrastu un pievērstu uzmanību.
Marija kļuva par nejaušu liecinieci stāstam, no kura skrien šermuļi. Viņa nespēja noticēt, ka parasta gaļas pirkšana pārvērtīsies par noslēpumu ar naudu un nāves vēstījumu.
Kas rakstīja šīs zīmītes? Vai viņš vēl bija dzīvs? Un kāpēc tieši viņa saņēma šo gabalu?
Šie jautājumi palika neatbildēti. Un katru reizi, ejot gar to gaļas bodīti, Marijai joprojām uznāca drebuļi…
