Šī vieta vienmēr tika uzskatīta par bīstamu.
Vecais ūdenskritums pilsētas malā — tūristu un jauniešu iecienīta vieta, taču vietējie zināja: pietiek ar vienu soli aiz margām, un zeme var pazust zem kājām.
Pārāk slidena, pārāk tuvu malai.
Anna tur ieradās pirmo reizi kopā ar dēlu.
Mazais Miša bija sajūsmā: ūdens dārdēja, gaisā spīdēja varavīksnes migla, viss šķita dzīvs.
Viņš smējās, skrēja uz priekšu un mēģināja “noķert varavīksni ar rokām”. 🌈
Viņus pavadīja Reks — vecs, mierīgs suns.
Viņš visu laiku gāja blakus, it kā saprastu, ka atbildība par bērnu gulstas uz viņu.
— Miša, neej tik tuvu! — kliedza Anna.
Bet zēns neklausījās. Viņam šķita, ka, ja nedaudz pietuvosies, redzēs, kā ūdens krīt “pasaules dziļumos”.
Pēkšņi — krakšķis.
Zeme zem viņa kājām sabruka, un Miša noslīdēja lejā, turoties pie mitrajām saknēm.
Anna iekliedzās.
Viņa metās pie malas, bet zeme turpināja birt.
Reks metās pirmais.
Viņš aizskrēja līdz malai, rēja un lēca uz izvirzījuma, kur zēns turējās.
Anna nespēja noticēt savām acīm — vecais suns stāvēja virs ūdens, līdzsvaroja ar asti un bija sakodis zēna jakas piedurkni.
Miša karājās, un apakšā dārdēja straume.
Sekundes vilkās kā mūžība.
Anna pievilkās tuvāk un satvēra dēlu aiz pleca.
Suns ierējās, sasprindzināja ķermeni.
Un — rāviens.
Zēns bija drošībā.
Reks nokrita blakus, smagi elpojot.
Viņš drebēja, bet acis bija mierīgas — it kā tas būtu viņa gods.
Vēlāk ieradās glābēji.
Vietējie teica, ka suns izglābās brīnumainā kārtā.
Anna klusēja, tikai glāstīja Reksu pa galvu.
Nākamajā dienā viņi atgriezās pie ūdenskrituma.
Miša nesa gludu akmeni, kā asaru.
Viņš nolika to pie malas un teica:
— Šī ir mana dāvana Reksam. Lai ūdens nekad neaizmirst, ka viņš mani izglāba.
Kopš tā laika, ja no rīta pieiet pie ūdenskrituma, var redzēt mazu varavīksni — tieši tur, kur stāvēja Reks.
Un cilvēki saka, ka tā ir tikai gaisma.
Bet Anna zina: reizēm gaisma parādās tur, kur kāds izdarīja labu — vienkārši tāpēc, ka citādi nevarēja. 💫
