Rīts sākās kā parasti: es izgāju uz savu dārzu aplaistīt puķu dobes un pārliecināties, ka vietējie kaķi atkal nav sarīkojuši nekārtību. Bet, tiklīdz atvēru vārtus, degunā ieskrēja smaga, nelabumu izraisoša smaka. Tik bieza, ka gaiss bija kļuvis lipīgs.
Es spēru soli, tad vēl vienu… un sastingu, it kā sakņojoties zemē. Kaut kas gulēja tieši blakus puķu dobei, viegli trīcēdams.
Manu acu priekšā parādījās dīvaina masa, sarkanīgi rozā, spīdīga, it kā pārklāta ar mitru plēvi. No tās nāca nepatīkama smaka, kas atgādināja sapuvušu gaļu. Es atkāpos: mana sirds sažņaudzās, plaukstas svīda, un manas domas bija haosā.
“Kas tas par negantību? Kaut kāds tārps? Dzīvnieka fragments? Vai… kas zina, kas vispār?!”
Ar trīcošām rokām izņēmu telefonu, nofotografēju atradumu un uzreiz sāku to meklēt Google. Ierakstīju:
“sarkans gļotains, smaržo pēc maitas.”
Un tad mani pārņēma drebuļi. Pati pirmā saite vēstīja: “Anthurus archeri – velna pirksti. Viena no biedējošākajām sēnēm uz planētas.”
Izrādījās, ka šī rāpojošā radība nebija kaut kāds zinātniskās fantastikas organisms vai miesas gabals, bet gan sēne, kas kādreiz auga tikai Austrālijā un tagad šeit zeļ.
Sākumā tā parādās kā blīva balta “ola”. Tad tā pārsprāgst, atklājot sarkanus piedēkļus, kas atgādina nagus, ķepas vai dēmoniskus pirkstus.
Šie “pirksti” ir pārklāti ar lipīgu vielu, kas apzināti smaržo pēc maitas: smaržai vajadzētu piesaistīt mušas, lai tās varētu izplatīt sporas.
Cilvēki, kas to redz pirmo reizi, bieži domā, ka ir nejauši uzdūrušies citplanētieša mirstīgajām atliekām vai kāda nāves pēdām. Daži pat izsauc neatliekamās palīdzības dienestus, pārliecināti, ka ir atklājuši noziegumu. Bet tas ir tikai sēņu pasaules pārstāvis. Ļoti eksotisks, baiss, bet pilnīgi dabisks.
Kopš tā laika es izvairos no šīs puķu dobes. Es vairs neriskēju tur neko laistīt. Lai tas stāv. Vislabāk nestrīdēties ar dabu, it īpaši ar šādu dabu.
