Ugunsgrēks sākās pēkšņi — klusā vakarā, kad visa apkārtne jau gatavojās gulēt. Virs vecās mājas nomalē pacēlās kodīgs melns dūmu mutuļojums. Sākumā domāja, ka kāds dedzina atkritumus, bet pēc pāris minūtēm liesmas jau plūda no logiem. Cilvēki izskrēja uz ielas, kliedzot un zvanot ugunsdzēsējiem.
Starp skatītājiem stāvēja Alekss, 15 gadus vecs pusaudzis, kurš dzīvoja netālu. Viņš turēja velosipēdu un nenoņēma acis no degošās mājas. Un pēkšņi otrā stāva logā viņš ieraudzīja kustību — mazu siluetu, kas drebēja dūmos. Mazs kaķēns, piespiedies pie stikla, žēlīgi ņaudēja, nespējot izkļūt.
— Tur kāds ir! — iesaucās Alekss. — Tur ir kaķēns!
Kaimiņi paskatījās viens uz otru:
— Neiejaucies, puisis! Drīz ieradīsies ugunsdzēsēji!
Bet viņš jau bija nometis velosipēdu un metās uz priekšu. Caur karstumu, dēļu krakšķiem, nosēdošajām pelnām. Kāds satvēra viņu aiz piedurknes — nepaspēja.
Viņš ielēca mājā, aizrīdamies no dūmiem. Viss dega: tapetes uzliesmojās kā papīrs, griesti krakšķēja. Alekss aizsedza seju ar piedurknēm un metās uz augšu. Bērnistabā, liesmu vidū, uz palodzes sēdēja pelēks vilnas kamols.
— Nāc šurp, mazulīt… — viņš ieskaidrojās.
Kaķēns ar nagiem ieķēra viņa roku, kamēr puisis cīnījās atpakaļ. Viņš gandrīz neredzēja ceļu — tikai neskaidru gaismas plankumu priekšā, kur mirgoja laternu gaisma. No griestiem nokrita degoša sija, skāra plecu un apdedzināja ādu. Sāpes pāršāva ķermeni, bet viņš neapstājās.
Pēc dažām sekundēm, kas šķita mūžība, Alekss izskrēja no mājas, piekļāvis kaķēnu pie krūtīm. Pūlis ieelpojās. Viņa māte metās viņam klāt, apskāva, raudāja, neticot, ka dēls ir dzīvs. Ugunsdzēsēji ieradās pēc minūtes. Māju vairs nevarēja glābt. Kamēr dzēsa uguni, ģimene, kurai tā piederēja, stāvēja malā — vecs vīrietis ar trīsdesmit gadus vecu meitu.
— Tā ir mūsu māja… — sieviete nopūtās. — Mēs tikai vakar atgriezāmies tur pēc desmit gadiem.
Kad ugunsgrēks beidzot bija nodzēsts, Alekss, viscaur nosmērēts ar sodrējiem, piegāja pie viņiem.
— Atvainojiet… Es tikai gribēju glābt kaķēnu.
Sieviete pacēla acis — un pēkšņi nobālēja.
— Pagaidi… Kā tevi sauc?
— Alekss Jensens.
Viņa aizklāja muti ar roku.
— Jensens?.. Mans tēvs pārdeva šo māju taviem vecākiem. Daudzus gadus atpakaļ…
Vecais vīrietis lēnām piegāja tuvāk.
— Pagaidi. — Viņš paskatījās uz kaķēnu. — Šī māja stāvēja tukša desmit gadus, līdz es nolēmu to atjaunot. Bet, redzams, elektroinstalācija ir veca…
Viņš apklusa, tad piebilda:
— Dēls, pateicoties tev, mēs esam dzīvi. Mēs šovakar tur plānojām nakšņot. Ja tu nebūtu izraisījis trauksmi…
Aleksa māte sasprindzināja viņa roku. Viņas seja bija kļuvusi bāla.
— Tu… izglābi viņus.
Ugunsdzēsēji vēlāk teica, ka māja varēja eksplodēt — zem grīdas tika atrasts vecs gāzes balons, kas jau bija gandrīz uzkarsis no karstuma. Ja viss būtu noticis pusstundu vēlāk, visā mājā jau gulētu visa ģimene.
Kaķēnu nosauca par Lucky — “Laimīgo”. Viņš ātri atguvās, un Alekss kļuva par viņa patiesu draugu.
Bet visdziļākā lieta notika vēlāk. Kad Alekss atnāca palīdzēt sakopt drupas, vienā no izglābtajām kastēm viņš atrada vecu aploksni. Uz tās bija uzrakstīts:
“Džensiem. Atdot, kad satiksimies.”
Iekšā bija veca ģimenes fotogrāfija ar viņa vecākiem — uzņemta daudzus gadus atpakaļ, kad viņi vēl dzīvoja šajā mājā. Izrādījās, ka Aleksa tēvs kādreiz palīdzēja to celt.
Liktenis visu savienoja neiedomājamā veidā: puisis izglāba māju, kurā kādreiz sākās viņa ģimenes vēsture.
Dažreiz Aleksa māte Klara, skatoties uz kaķēnu, teica:
„Redzi, dēliņ… nejaušu rīcību nav. Kad dari labu, tas vienmēr atgriežas. Tikai ne uzreiz.”
Un Alekss zināja — tagad uz visiem laikiem.
