Līlijas un Tomasa kāzas bija ideālas: ziedi, mūzika, viesi, laime. Līlija smaidīja, ejot pie altāra — bet pēkšņi viņas seja kļuva bāla, rokas nodrebēja, un viņa sabruka turpat uz grīdas.
Sākumā domāja, ka viņai vienkārši kļuvis karsti. Bet kad viņa neatguvās, visi saprata — tas nav ģībonis.
Viņu steidzami aizveda uz slimnīcu. Tomass neturēja vaļā viņas roku un čukstēja:
— Līlija, lūdzu, atver acis…
Pēc stundas ārsts izgāja pie viņa.
— Viņa ir dzīva, bet smagā stāvoklī. Mēs atradām viņas asinīs dīvainu vielu.
— Kādu? — jautāja Tomass.
— Izskatās pēc spēcīgas alerģiskas reakcijas. Bet avots — nezināms. Organismā reakcija kā no indīgas vielas.
Policija pārbaudīja visu — ēdienu, dzērienus, pat pušķi. Bet nekas neizskaidroja, kāpēc tieši viņa zaudēja samaņu.
Tad video no kamerām parādīja: pirms ceremonijas Līlija iedzēra malku ūdens, ko viņai pasniedza sieviete ar cepuri.
— Vai jūs viņu pazīstat? — jautāja policija.
— Nē. Es viņu redzu pirmo reizi.
Pēc divām dienām Līlija atguvās, bet bija apjukusi.
— Kur es esmu?.. Kas jūs esat? — viņa jautāja, skatoties uz vīru.
Izrādījās — spēcīgā reakcija izraisīja īslaicīgu atmiņas zudumu. Līlija neatcerējās neko — ne kāzas, ne Tomasu.
Viņš mēģināja atgūt viņas jūtas: rādīja fotogrāfijas, stāstīja viņu stāstu. Bet viņa skatījās, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
— Piedodiet, — viņa teica, — es ticu, ka mēs bijām tuvi, bet neko nejūtu.
Tad ārsti atrada vēl ko — viņas asinīs bija pēdas vielai, ko medicīnā neizmanto. Tā varēja tur nonākt tikai apzināti.
Kas to izdarīja? Kāpēc?
Un kāpēc tieši kāzu dienā?..
Tomass nespēja noticēt, ka tas notiek patiesībā. Vakar viņa smaidīja un teica, ka viņu mīl, bet šodien skatījās tā, it kā viņš būtu svešinieks.
Viņš pats sāka meklēt atbildes. Izjautāja visus, kas bija kāzās — viesmīļus, vizāžistus, floristus. Neviens neko aizdomīgu nebija redzējis. Bet viens fotogrāfs teica dīvainu lietu:
— Es redzēju to sievieti ar cepuri no rīta, pirms ceremonijas. Viņa stāvēja pie Līlijas mašīnas un kaut ko turēja rokās. Domāju — radiniece.
Šī detaļa nelika mieru. Tomass nodeva video policijai, bet sievietes seja nebija saskatāma. Tikai liels sudraba gredzens uz rokas — vienīgā pēda.
Tikmēr Līliju izrakstīja no slimnīcas. Viņa bija mierīga, bet atsvešināta. Ārsts ieteica dot laiku. Tomass paklausīja — lai gan sirds teica, ka kaut kas nav kārtībā.
Reiz naktī viņš pamodās un dzirdēja, kā Līlija runā pa telefonu.
— Nē… es neko neatceros. Jā, saprotu… bet viņi nedrīkst zināt, — viņa čukstēja un apklusa, pamanījusi viņu.
— Ar ko tu runāji? — viņš jautāja.
— Ne ar vienu. Droši vien sapņoju, — viņa atbildēja un pagriezās.
No rīta Tomass pārbaudīja viņas telefonu — nebija neviena zvana. Bet ierīces atmiņā bija redzams nesens zvans uz nezināmu numuru.
Viņas somā viņš atrada baltu aploksni bez paraksta. Iekšā — zīmīte:
«Tev jāklusē. Tas jau ir sācies.»
No tā brīža Tomass saprata: tas nav nejaušs saindējums vai vienkāršs atmiņas zudums. Kāds visu bija rūpīgi plānojis. Bet kāpēc — un kāpēc tieši Līlija?
Pēc dažām dienām viņa pazuda.
Un tas, ko Tomass atrada mājās, lika viņam apšaubīt visu, ko viņš zināja par savu sievu.
Viņš metās viņu meklēt — policija, draugi, slimnīca, kaimiņi. Neviens nebija redzējis Līliju. Telefons izslēgts, dokumenti un mantas pazudušas.
Ceturtajā dienā viņš saņēma vēstuli bez atpakaļadreses. Rokraksts — viņas.
«Nemeiklē mani. Tas ir tavai drošībai. Piedod.»
Sirds savilkās — bet viņš neticēja. Kāds lika viņai to uzrakstīt.
Viņš vēlreiz pārskatīja kāzu ierakstus. Un pamanīja ko tādu, ko iepriekš nebija redzējis: mirklī, kad Līlija sabruka, blakus sievietei ar cepuri bija redzams vīrietis pelēkā uzvalkā. Uz viņa rokas — tāds pats sudraba gredzens.
Tomass pietuvināja kadru. Tas bija slimnīcas ārsts, kurš pirmais viņu pārbaudīja pēc ģībšanas.
Viss bija saistīts — saindēšanās, atmiņa, pazušana. Bet kāpēc?
Kad viņš ieradās slimnīcā, ārsts jau bija “atvaļinājumā”. Bez adreses, bez kontaktiem.
Nākamajā dienā Tomass saņēma zvanu. Sievietes balss teica mierīgi:
— Kungs Brauns, jūs meklējat Līliju? Pārtrauciet. Tas ir vienīgais veids viņu pasargāt.
— Kas jūs esat? Kur viņa ir?!
— Viņa nav tā, par ko jūs domājat. Ja jūs viņu mīlat — aizmirstiet.
Zvans pārtrūka.
Pēc nedēļas avīzē parādījās raksts:
«Nezināma sieviete atrasta mazā piejūras pilsētiņā. Bez dokumentiem, ar daļēju atmiņas zudumu.»
Tomass devās turp. Kad viņš iegāja palātā, viņš ieraudzīja viņu — Līliju, ar īsiem matiem un pelēku halātu.
Viņa paskatījās uz viņu un klusi teica:
— Piedodiet… mēs pazīstamies?
Viņš neko neteica. Tikai paņēma viņas roku.
Uz plaukstas locītavas zem pārsēja iemirdzējās sudraba gredzens — tāds pats kā tiem diviem.
Un tajā brīdī Tomass saprata:
viņa neatceras nevis tāpēc, ka nevar.
Viņai vienkārši — nav atļauts atcerēties.
