Es braucu ar vilcienu no Varšavas uz Krakovu — noguris, aizkaitināts, ar smagu mugursomu un vienīgo vēlmi: klusumu. Kupē ar mani sēdēja ap trīsdesmit gadus veca sieviete un ap trīs gadus veca meitene — ar copītēm un lielām pelēkām acīm. Viņas gandrīz nerunāja — māte lasīja grāmatu, bet meitene skatījās pa logu, pieglaužot pie sevis plīša trusi.
Es izvilku paciņu ar cepumiem un tasi kafijas no termosa — vienkāršs ceļojuma prieks. Uz mirkli novērsos, un, kad atkal paskatījos, meitene jau košļāja vienu no maniem cepumiem. Viņa skatījās man tieši acīs un kraukšķināja, it kā pārbaudot manu reakciju.
— Hei, — izspruka man, — tas ir mans.
Viņa tikai pasmaidīja — drupačas uz lūpām, acis spīd. Māte paskatījās pāri brillēm, nogurusi:
— Piedodiet. Viņa… reizēm… — un nepabeidza.
Gribēju sašust, bet kaut kas mani atturēja. Varbūt tāpēc, ka meitene bija tik trausla, kā no stikla. Nākamās pusstundas kļuva par dīvainu spēli. Es ņēmu cepumu — viņa arī pastiepa roku. Dažreiz — tieši no manas plaukstas. Es burkšķēju, bet viņa smaidīja, it kā tas būtu slepens rituāls. Māte klusēja, lasīja tālāk, neiejaucoties.
Kad, pusjokā, pasniedzu meitenei pēdējo cepumu, viņa paskatījās uz mani nopietni un pēkšņi teica:
— Es jūs redzēju.
— Kur?
— Tur, uz perona. Jūs stāvējāt viens. Un bijāt bēdīgs.
Es pārsteigts pamirkšķināju.
— Tu esi ļoti vērīga.
— Vienkārši es arī esmu bēdīga, — viņa klusi sacīja. — Tikai mamma saka, ka nedrīkst.
Sieviete pacēla acis no grāmatas, nedaudz nobālēja.
— Pietiek, Emma, — stingri noteica. — Nerunā.
Meitene saspieda trusi un pagriezās pret logu.
Vilciens dārdēja pa sliedēm, un man kļuva nemierīgi. Galvā skanēja: “arī es esmu bēdīga”. Es izvilku vēl vienu paciņu — gribēju piedāvāt, bet viņa jau gulēja, apskāvusi rotaļlietu.
Rītausmā pamodos pirmais. Sievietes kupē vairs nebija. Tikai uz sēdekļa gulēja plīša trusis.
Es paskatījos gaitenī — neviena. Konduktors teica, ka neviens nebija izkāpis.
Kad atvēru mugursomu, lai paņemtu termosu, iekšā gulēja rūpīgi ielikts mans cepumu iepakojums — pilns.
Pa virsu — bērna zīmīte, rakstīta greiziem burtiem:
«Paldies, ka padalījāties. Tagad jums būs vieglāk.»
Es sēdēju, skatoties uz trusi un rīta gaismu aiz loga, un sapratu: ne viss, kas izskatās pēc nejaušas tikšanās, patiešām ir nejauši.
