Nakts bija auksta un klusa.
Vecais rūpniecības rajons Hamburgā jau sen bija pamests: rūpnīcas tika slēgtas, cilvēki aizgāja, un palika tikai sarūsējuši konteineri, žurkas un tādi kā viņš — Daniels Millers, bezpajumtnieks, bijušais mehāniķis, kurš pēc šķiršanās un slimības bija zaudējis visu.
Viņš klīda gar lielveikala pagalmu, turot rokās vecu lukturīti. Gaiss smaržoja pēc puvuma un lietus.
— Kaut vai gabaliņu maizes, — nomurmināja viņš, atverot nākamo atkritumu tvertni.
Bet šoreiz ierastā plastmasas maisu čaboņa vietā viņš dzirdēja… klusu, gandrīz nemanāmu raudienu.
Daniels sastinga. Sākumā viņš domāja, ka tā ir kaķene. Bet skaņa atkārtojās — žēlīga, cilvēcīga.
Viņš izgaismoja ar lukturīti — un viņa sirds apstājās. Starp plastmasas maisiem gulēja maziņš sainītis, ietīts pelēkā segā.
Viņš uzmanīgi to atritināja — un ieraudzīja bērnu. Pavisaam mazu, ar aizvērtām acīm un bālu sejiņu.
— Mans Dievs… — viņš nočukstēja. — Kurš tevi te pameta?
Mazulis bija dzīvs. Viņš elpoja — vāji, bet vienmērīgi. It kā parasts bērns. Bet Daniels pēkšņi pamanīja: viņa āda bija pārāk auksta, it kā viņš būtu šeit gulējis stundām.
Un vēl — uz viņa rokas bija ādas aproce ar iegravētu vārdu:
“Emīls K.”
Daniels nezināja, ko darīt. Zvanīt policijai? Viņam pat nebija telefona.
Viņš novilka savu veco mēteli, ietina bērnu un devās turp, kur parasti nakšņoja — uz pamestu angāru pilsētas nomalē.
Tur, pie blāvas lampas, viņš sakūra nelielu ugunskuru no koka atlūzām un sāka mazuli sildīt.
Drīz bērns iekustējās, atvēra acis… un Daniels atkāpās.
Bērna acis bija neparastas — lielas, gandrīz sudrabainas, tās atspoguļoja uguni kā spoguļi.
Bet tajās nebija baiļu. Tikai miers un uzmanība, it kā bērns… skatītos caur viņu.
— Viss būs labi, — Daniels sacīja trīcošā balsī. — Es tev palīdzēšu.
Viņš paņēma pudeli ar ūdeni, samitrināja drāniņu un viegli notrauca bērna sejiņu. Tad viņš pamanīja uz viņa kakla mazu medaljonu — metāla, aukstu. Iekšā — mazs papīra gabaliņš.
Viņš to atlocīja:
“Ja tu to lasi — tātad viņš ir tevi izvēlējies.”
Pa Daniela muguru pārskrēja aukstums.
Līdz rītam bērns aizmiga. Daniels visu nakti negulēja — klausījās viņa elpā.
Jo ilgāk viņš skatījās, jo vairāk šķita, ka bērns mainās. Viņa āda kļuva siltāka, vaigi iedegās. It kā dzīvība viņā pamostos — un ar katru minūti tā pārietu no viņa, Daniela, uz bērnu.
Viņš juta dīvainu vājumu, bet ne no noguruma — it kā daļa viņa spēka pārietu šim mazajam radījumam.
Austot Danielš dzirdēja soļus angāra durvīs.
Tur stāvēja sieviete garā mētelī — gara, stingra, ar lakatu uz galvas. Rokās viņa turēja vecu fotogrāfiju.
— Vai jūs viņu atradāt? — viņa jautāja, skatoties tieši Danielam acīs.
— Kas jūs esat? — viņš vaicāja aizdomīgi.
— Es esmu tā, kas viņu meklē jau trīs gadus. Viņu sauc Emīls. Bet viņš… nav gluži bērns.
Viņa pienāca tuvāk, un bērns, pamodies, izstiepa pret viņu roku.
Danielam sirds sarāvās.
— Ko jūs ar to domājat? Kas viņš ir?
Sieviete skumji pasmaidīja:
— Viņš ir tas, ko cilvēki reiz sauca par “dāvanu”. Viņš izvēlas to, kurš ir gatavs atdot pēdējo citu labā.
Mazulis klusi elpoja, un lampas gaisma kļuva spožāka.
Daniels paskatījās uz savām plaukstām — uz tām bija pēdas, it kā apdegumi no gaismas.
— Tātad tagad viņš dzīvos, — sacīja sieviete. — Pateicoties tev.
Viņš neko nepaguva atbildēt. Tikai skatījās, kā viņa aiziet ar bērnu miglā, un dzirdēja, kā viņas soļi pazūd rīta klusumā.
Vēlāk angārā atrada tikai viņa veco mēteli un mazo aproci ar uzrakstu “Emīls K.”
Neviens nesaprata, kas bija šis bezpajumtnieks — un kāpēc kopš tā laika šajā vietā vairs neviens nenakšņo, kaut gan iekšā vienmēr ir silts…
