Tas notika parastā saulainā dienā, kad šķita, ka pasaulē nekas slikts nevar notikt.
Aleksejs devās mājās no darba. Viņa ceļš vienmēr veda gar dzelzceļa pārbrauktuvi — klusu, gandrīz pamestu vietu, kur vilcieni brauca reti. Viņš gāja, klausoties mūziku un domājot par gaidāmajām brīvdienām, kad pēkšņi pamanīja kustību starp sliedēm.
Viņš apstājās.
Uz gulšņiem, tieši uz ceļa, kaut kas kustējās.
Sākumā viņš domāja, ka tas ir atkritums, auduma gabals, vējš. Bet, ieskatoties, saprata: tas bija mazs lapsēns. Sarkanbrūns kamoliņš, trīcošs, ar iesprostotu ķepiņu starp metāla sliedēm. Dzīvnieks raustījās, čiepstēja — un no šīs skaņas Aleksejam viss iekšā sastinga.
Viņš paskatījās apkārt — tukšs. Ne cilvēku, ne skaņas. Tikai viegls vējš un tālas svilpes atbalss.
— Pacieties, mazais, — viņš nomurmināja un uzkāpa uz sliedēm.
Nometies ceļos, viņš uzmanīgi sniedzās ar roku. Lapsēns mēģināja atkāpties, bet ķepa bija cieši iespiesta starp metālu un koku. Aleksejs mēģināja pacelt sliedi, bet tā nekustējās. Viņš raustīja stiprāk — bezjēdzīgi.
Un tad viņš to dzirdēja.
Zemu, tālu dārdoņu.
Viņš sastinga. Pacēla galvu. Tālumā aiz līkuma uz mirkli iemirdzējās gaisma — lukturi.
Vilciens.
Skaņa kļuva arvien skaļāka, gaiss trīcēja, metāls dārdēja — un pēkšņi viss iekšā sagriezās.
Viņš saprata: ja tagad atkāpsies — lapsēns mirs. Ja paliks — mirs viņš pats.
Laiks apstājās.
Viņš vēlreiz noliecās, mēģinot atbrīvot ķepiņu.
— Nu, nāc… lūdzu, nāc… — viņš izelpoja.
Lapsēns čiepstēja, viņa mazais ķermenis drebēja. Aleksejs piepacēla gulšni, sajuta, kā metāls mazliet kustas.
Viņš pievilka stiprāk, sajuzdams, kā āda uz plaukstām plīst.
Dārdoņa kļuva kurlinoša. Sliedes zem viņa trīcēja, gaiss bija pilns ar putekļiem un dārdoņu.
Un pēkšņi — klikšķis!
Ķepa bija vaļā.
Lapsēns izrāvās un, it kā saprotot, ielēca viņam rokās. Aleksejs piecēlās, saspieda dzīvnieku un metās uz nogāzi.
Tajā pašā brīdī vilciens aiztraucās garām — ar rēkoņu, svilpieniem un vēju, kas viņu notrieca zālē. Viņš nokrita, turot lapsēnu pie krūtīm.
Trokšņi pamazām pierima. Gaisā atkal bija klusums.
Viņš gulēja, smagi elpojot, jūtot, kā zem viņa rokas trīc mazā, dzīvā radība.
— Viss labi, tu esi drošībā, — viņš čukstēja.
Lapsēns raudzījās uz viņu ar dzintara acīm — nobijies, bet dzīvs. Aleksejs atlaida viņu, un dzīvnieks, klibojot, aizskrēja meža virzienā, atskatījās vienreiz — it kā atvadoties.
Aleksejs vēl ilgi sēdēja zālē, neticēdams, ka viss beidzies. Plaukstas asiņoja, sirds dauzījās. Viņš skatījās uz aizbraucošo vilcienu un saprata, cik tuvu viss bija.
Un, kad jau grasījās iet, viņš pamanīja uz sliedēm asins pilienu un sarkanbrūnu vilnas kušķi. Viņš tos pacēla, saspieda rokā.
Un tad ieraudzīja — uz metāla, kur ķepa bija iespiesta, bija iegrebts skrāpējums. Neskaidrs, bet līdzīgs burtiem.
Trīs nelīdzenas zīmes, it kā iegrebtas ar nagiem:
“DZĪVO.”
