Tas bija saulains brīvdienu rīts.
Daniels un Emma Rīvsi atgriezās no piepilsētas pēc vizītes pie vecākiem. Ceļš vijās starp laukiem, debesis bija skaidras, un nekas neliecināja, ka šis brauciens viņiem paliks atmiņā uz visu mūžu.
Kad viņi brauca pa lauku šosejas posmu, Emma pēkšņi iesaucās:
— Pagaidi! Tur ir bērns!
Uz asfalta, tieši zem dedzinošās saules, stāvēja mazs zēns — basām kājām, gaišā kreklā un šortos. Viņš neraudāja un nekustējās, tikai skatījās automašīnu virzienā.
Daniels strauji nobremzēja un izskrēja no automašīnas.
— Hei, mazais, ar tevi viss kārtībā? — viņš jautāja, tuvojoties.
Zēns neatbildēja. Paspēra soli atpakaļ — un pēkšņi ieskrēja ceļa otrā pusē, mežmalā.
Emma skrēja viņam pakaļ, bet aiz kokiem vairs neviena nebija.
Viņi zvanīja policijai, pārmeklēja ceļmalu — nekādu pēdu. Tikai neliela rotaļlieta, aizmirsta uz zemes — plīša lācītis ar saplēstu ausi.
Vēlāk noskaidrojās: pirms vairākiem gadiem šajā šosejas posmā patiešām bija notikusi avārija.
Izdzīvoja tikai bērns, kuru toreiz tā arī neatrada — viņš vienkārši pazuda.
Daniels un Emma pēc nedēļas atgriezās tur ar to pašu lācīti.
Viņi nolika to pie ceļa un klusi teica:
“Tagad mēs tevi redzējām. Tagad tu neesi viens.”
