Viktors, bijušais ģeologs pensijā, visu mūžu mīlēja taigu. Viņam bija jau pāri septiņdesmit, bet katru vasaru viņš devās uz savu veco koka mājiņu pie upes, kur reiz vadīja ekspedīcijas. Vietējie bija pieraduši pie viņa vientulības — vecais vīrs dzīvoja mierīgi, labo jumtu, vāca sēnes, vārīja tēju no asinszāles.
Bet tajā dienā viss notika citādi.
Rīts bija kā parasti: viegls miglas plīvurs starp priedēm, gaiss smaržoja pēc sveķiem un mitras zemes. Viktors paņēma grozu, termosu ar tēju un devās dziļāk mežā — tur, kur vienmēr auga baltās sēnes. Blakus skrēja viņa uzticīgais suns — laika vārdā Burans. Viņam bija jau divpadsmit, bet acīs joprojām dega tā pati uzticība un spēks.
Viņi gāja jau vairākas stundas, kad Viktors pamanīja svaigas pēdas — milzīgas ķepu nospiedumus mitrajā zemē.
— Lāču māte, — viņš nomurmināja. — Un laikam ar mazuļiem…
Burans sastinga, viņa spalva uz skausta sacēlās. Viktors grasījās griezties atpakaļ, kad no krūmiem atskanēja zems, draudīgs rūciens.
Viņš paspēja tikai nomest grozu un skriet pie tuvākā koka. Suns sāka riet, novēršot lācenes uzmanību, bet tā neatkāpās — no krūmiem izskrēja divi mazuļi, un māte tagad nikni tos sargāja.
Viktors, trīcēdams, uzrāpās priedē. Slidena miza, elpa trūkst, bet bailes deva spēku. Seši metri virs zemes — un tikai tad viņš uzdrošinājās paskatīties lejā.
Zem koka stāvēja milzīga brūni sarkanīga lāču māte. Viņa šņāca, cēlās pakaļkājās, skrāpēja stumbru ar nagiem. Mazuļi blakus smilkstēja un skatījās augšup.
— Prom! — iekliedzās Viktors. — Prom, pūkainie velni!
Bet zvēri nekur negāja. Minūtes stiepās kā mūžība. Rokas stinga, zari drebēja. Kaut kur tālumā kliedza sīlis. Laiks apstājās starp bailēm un elpu.
Pagāja stunda. Lāču māte joprojām neprom. Viktors saprata — ja nokāps, būs gals. Balss aizlūza no kliegšanas, rīkle izkaltusi. Un Burans… pazudis.
«Droši vien aizbēga,» nodomāja rūgti. Un tad viņš dzirdēja riešanu.
Spēcīgu, dusmīgu, pārliecinātu.
Burans atgriezās.
Viņš izskrēja no meža, netīrs, ar sūnu pinkām kažokā, bet apņēmības pilns. Ar rēcienu nostājās starp lāci un koku, rēja, lēca, izaicināja. Lāču māte rēja pretī, pienāca tuvāk — un pēkšņi apstājās.
Burans neatkāpās ne soli.
— Burān! Atpakaļ! — kliedza Viktors no augšas, bet suns it kā nedzirdēja.
Beidzot lāču māte nošņācās, apsēdās, pavērās uz mazuļiem un, rūkdama, aizgāja. Mazuļi — tai līdzi.
Viktors vēl ilgi neticēja, ka ir glābts. Kad nokāpa, ceļi drebēja, sirds dauzījās. Burans stāvēja blakus, elpoja smagi, bet lepni turēja asti. Vecais vīrs nometās ceļos un apskāva viņu.
— Tu mani izglābi… vecais vilk, — viņš čukstēja.
Viņi ilgi gāja mājās. Saule slīdēja pie apvāršņa, ēnas stiepās garas. Viktors gāja, roku turot uz suņa muguras — baidījās viņu pazaudēt.
Vēlāk, sēžot uz lieveņa, viņš vēroja, kā Burans guļ pie kājām. Blakus vecā cepure, uz galda atdzisis tējkannas krūze.
Viņš domāja, cik trausla ir robeža starp dzīvi un nāvi. Un juta tikai pateicību.
Par to, ka blakus bija tas, kurš neaizbēga. Kurš nebaidījās.
Kurš vienkārši atnāca — un izglāba.
No rīta, kad saule pacēlās virs meža, Viktors teica:
— Tagad es zinu, Burān… eņģeļi dažkārt staigā uz četrām ķepām.
