Anna dzīvoja mazā koka mājā ciema nomalē. Šī gada vasara bija nepanesami karsta — gaiss stāvēja nekustīgi, zāle bija pagalam dzeltena, un virs mājām nepārtraukti riņķoja kukaiņu mākoņi. Bet kādu dienu mušas it kā sajuka prātā. To kļuva tik daudz, ka Anna pamodās no to dzirnāšanās, un uz logiem sēdēja desmitiem, ja ne simtiem šo pretīgo radību.
Viņa izmēģināja visu: aizklāja logus ar marli, mazgāja grīdas ar etiķi, nopirka lipīgas lentes, pat ieslēdza fumigatoru. Bet mušas it kā izsmēja viņas mēģinājumus. Tās bija visur — uz ēdiena, uz sienām, pat ieklīda tējā.
— Tā vairs nav iespējams dzīvot, — viņa kādu rītu čukstēja, kad atklāja, ka mušas bija pārņēmušas ne tikai virtuvi, bet arī guļamistabu.
Padoms, kas visu mainīja
Vakarā, izmisumā, Anna uzrakstīja vietējā čatā:
“Puiši, glābiet. Mušas ir pārņēmušas māju. Lentes nelīdz. Ko darīt?”
Pēc pāris minūtēm viņai atbildēja vecā kaimiņiene Marta:
“Iestati mana vectēva lamatas. Tas aizņem 5 minūtes. Nākamajā rītā nebūs palikusi neviena muša.”
Anna skeptiski iesmējās, bet Marta turpināja:
— Paņem plastmasas pudeli.
— Nogriez kakliņu un ievietoj to atpakaļ piltuves veidā.
— Uz dna uzber cukuru, pievieno nedaudz rauga un ielej siltu ūdeni… vai izmēģini etiķi, cukuru un medu.
— Noliec uz nakti. Tikai nebaidies no tā, kas notiks no rīta.
Anna nolēma pamēģināt. “Sliktāk jau nevar būt,” viņa domāja.
Nakts gaidīšanas
Lamatas stāvēja uz virtuves galda. Pudelē klusi šņākstēja izšķīdušais cukura un rauga maisījums. Smarža bija saldena, nedaudz skābena — tieši tāda, kādu mīl mušas.
Visu nakti Anna nevarēja aizmigt — vējš plēsa logu slēģus, un aiz sienas joprojām bija dzirdams pretīgs dūkojums. Viņa pamodās rītausmā — un pirmā lieta, ko viņa dzirdēja… bija klusums. Nekādu spārnu skaņu, nekādu lipīgu pretīgumu uz logiem.
Tas, ko viņa ieraudzīja, lika viņai atkāpties par soli atpakaļ.
Anna uzmanīgi iegāja virtuvē. Sākumā viņa domāja, ka ir pārklausījusies. Bet nē.
Ne viena muša uz galda.
Ne uz loga.
Ne uz lampas, kur tās parasti sēdēja ķekaros.
Viņa piegāja pie pudeles — un apstājās.
Iekšā, uz sienām un saldajā šķidrumā peldēja desmitiem, pat simtiem mušu. Dzīvas, mirušas, rāpojošas — bet visas iekšā. Tās vairs nelidoja pa māju. Neviena nebija palikusi.
Anna sajuta, kā pa ādu pārskrēja tirpas.
— Tas… darbojās? — viņa klusi čukstēja.
Nākamajā rītā kaimiņi jautāja tikai par vienu lietu
Anna iznesa pudeli uz ielas, lai izmestu. Taču Marta tikai pasmējās:
— Neizmet. Vienkārši izgatavo jaunu. Tā vēl noderēs.
— Kāpēc? — pārsteigta jautāja Anna.
— Tāpēc, ka mušas ir tikai sākums. Tās vienmēr pulcējas tur, kur drīz parādīsies kaut kas sliktāks…
Anna skatījās uz kaimiņieni jautājoši. Bet Marta tikai nozīmīgi pasmaidīja.
No tā dienas mušas vairs neparādījās. Bet pēc nedēļas Anna naktī pamodās no dīvaina čaboņa zem verandas… un saprata, ka Marta bija taisnība.
