Nekad nebiju domājis, ka kādreiz pateikšos kaķim par izglābtu dzīvību. Parasts marta vakars — pelēks, mitrs. Es gatavojos iziet uz darbu agrāk — gribēju paspēt uz ofisu pirms visiem, pabeigt atskaiti. Jau biju uzvilcis jaku, paņēmis atslēgas, bet mans kaķis Barons apsēdās tieši pie durvīm un skatījās uz mani. Nemur, neprasās ārā — vienkārši sēž un skatās.
— Palaid, — saku viņam. Bet viņš pēkšņi izliek muguru, uzpūš asti un… sāk šņākt. Uz mani! Sešu gadu laikā viņš tā nekad nebija uzvedies.
Mēģināju viņu pabīdīt — viņš ieķērās man čībās ar nagiem. Otrajā reizē — sāpīgi iekoda rokā. Es apjuku, sadusmojos, bet kaut kas iekšā it kā teica: paliec.
Nopūtos, noliku atslēgas uz plaukta:
— Labi, Baron, piecas minūtes. — Un aizgāju uz virtuvi ieliet sev tēju, kamēr kaķis jau mierīgi apgūlās pie durvīm, it kā nekas nebūtu noticis.
Pagāja mazāk nekā desmit minūtes. Un tad… tāds sprādziens, ka sienas nodrebēja. Troksnis, stikla šķindoņa, pagalmā sāka gaudot signalizācijas. Es pieskrēju pie durvīm — pa spraugu nāca dūmi.
Mūsu kāpņu telpa bija uzsprāgusi.
Izsisti logi starp stāviem, izdegusi pirmā stāva durvis, kāpņu laukums pilns ar flīžu un metāla drumslām. Es stāvēju, piespiedies pie sienas, nespēdams elpot. Galvā skanēja tikai viena doma: ja es būtu izgājis, es būtu bijis tieši tur.
Kaimiņi panikā, skrien ārā — viens halātā, cits basām kājām. Kāds kliedz, kāds zvana ātrajai. Ugunsdzēsēji ieradās pēc piecām minūtēm. Teica, droši vien gāzes sprādziens pirmajā stāvā. Sieviete, kas tur dzīvoja, paspēja izskriet — sajuta gāzes smaku, bet nepaguva brīdināt citus.
Es stāvēju ar Baronu rokās. Viņš drebēja. Izskatījās, ka viņš arī bija nobijies — bet skatījās uz mani tā, it kā zinātu, ko ir izdarījis.
Tālāk viss bija kā miglā. Ugunsdzēsēji, policija, nopratināšana, evakuācija. Māju daļēji slēdza, mūs uz laiku izmitināja skolā pretī. Bet es nevarēju izmest no galvas vienu: Barons mani ne vienkārši neizlaida — viņš mani izglāba. Viņš to juta iepriekš.
Pēc pāris dienām, kad mūs ielaida pēc mantām, satiku to pašu sievieti no pirmā stāva. Viņa smēķēja pie ieejas, rokas trīc. Pajautāju, kas notika. Viņa nolaida acis:
— Gribēju atvērt durvis, iekliegt cilvēkiem… bet viss uzsprāga pārāk ātri. Ja tu tad būtu izgājis…
Viņa nepabeidza. Bet mēs abi visu sapratām.
Un zini, kas dīvaini? Dienu pirms sprādziena Barons visu vakaru staigāja man līdzi. Naktī negulēja, sēdēja pie loga un skatījās lejā, uz kāpņu telpu. Es vēl smējos: «Ko, par nakts sargu kļuvi?» Bet viņš tikai klusēja un gaidīja.
Tagad es vairs nesmejos.
Tagad, kad viņš apsēžas pie durvīm — es nestrīdos.
