Tajā dienā astoņgadīgais Artjoms vienkārši staigāja gar meža malu.
Viņam patika vākt čiekurus, vērot vaboles un nest mājās “atradumus” — te akmeni interesantā formā, te nūju, kas atgādināja zobenu.
Bet šoreiz viss bija citādi.
Zem krūma, kur parasti auga sēnes, viņš pamanīja bruņurupuci.
Mazs, ar gludu bruņu, ko klāja dīvains raksts, tas mierīgi sēdēja sūnās.
Artjoms to uzmanīgi pacēla un aiznesa mājās, nolēmis parādīt vecākiem.
— Skaties, mammu! Īsts! — priecīgi iesaucās viņš, nolikdams bruņurupuci zālē pagalmā.
Bet tiklīdz Artjoms pagriezās, dzīvnieks zibensātri aizslīdēja pa zemi.
Bruņurupucis kustējās nevis lēni kā multfilmās, bet tik ātri, ka suns Barsiks, kas stāvēja tuvumā, nepaguva reaģēt.
Viņš tikai iejautāti iekviekstēja un atkāpās, pārsteigts skatoties uz jauno “viesi”.
Zēns sauca vecākus — bet, kad tie iznāca, bruņurupucis jau bija aiz žoga.
To atrada tikai pēc dažām stundām — pie dīķa, desmitiem metru no mājas.
Zoologi, redzot fotogrāfiju, bija pārsteigti:
“Šī ir reta purva bruņurupuča suga ar spēcīgu aizmugurējo kāju muskulatūru. Tie patiešām var kustēties ātrāk nekā parastie, īpaši, ja jūt briesmas.”
Bet Artjoms ir pārliecināts — lieta nav tikai ātrumā.
Viņš saka, ka bruņurupucis pagriezis galvu un paskatījies viņam tieši acīs, it kā saprastu, ka zēns negribēja to noturēt.
Tagad Artjoms bieži iet pie dīķa.
Un katru reizi redz, kā no ūdens virsmas uz mirkli parādās pazīstamā, spīdīgā bruņa — kā sveiciens no veca drauga.
