Mazajā ciematā Margrīvillā nekad nenotika nekas neparasts… līdz kādu rītu pazuda septiņus gadus vecā meitene — Lilija Morgana. Viņa izgāja pagalmā pabarot teliņu — un vairs neatgriezās.
Sākumā viņu meklēja vecāki — Sāra un Endrjū Morgan, tad kaimiņi, pēc tam visa ciemata tauta. Mežs, lauki, upe, klētis — nekas. Līdz vakaram pievienojās policija un brīvprātīgie, bet pēdu nebija. Likās, ka Lilija vienkārši pazudusi.
Naktī valdīja satraukums. Bet no rīta notika kaut kas, ko neviens nebija gaidījis.
Harperu ģimenes fermā dzīvoja govs vārdā Deizija — mierīga, laba, visiem ciematā pazīstama ar savu raksturu. Bet tajā rītā Deizija uzvedās dīvaini: dauzīja ar nagu, skaļi mukšķēja, rāvās no aploka.
Saimniece, Evelīna Harpere, neizturēja un atvēra vārtus:
— Ej tad, ja tik ļoti gribi…
Bet Deizija negāja uz ganībām. Viņa pagriezās uz pamestajiem dārziem, paskatījās uz cilvēkiem — un lēni sāka iet uz priekšu. Paskatījās atpakaļ, atkal gāja. It kā… sauktu.
Sākumā neviens nepievērsa uzmanību. Bet, kad govs nonāca pie vecā aizaudzējušā laukuma, kur atradās pussabrucis aka, cilvēki sāka skatīties viens uz otru.
— Evelīna, tava govs kaut ko sajuta.
— Bet kāpēc viņai iet pie tās vecās akas? Tā taču sen aizbērta…
Deizija nostājās blakus, paskatījās uz cilvēkiem, pacēla kāju un stipri iesita ar nagu zemē.
Tad vēlreiz.
Tad ilgi, dziļi zamukšķēja.
Evelīnas vīrs Tomass Harpers pienāca un noņēma akas vāku.
Ieskatījās lejā… un sastinga.
— Tur kāds ir! Es dzirdu balsi!
No tumsas apakšā atskanēja:
— Palīdziet… lūdzu…
Tā bija Lilija.
Glābēji meiteni izcēla pēc dažām minūtēm. Viņa sēdēja uz akmens izvirzījuma iekšā akā, nobijusies, trīcoša, bet dzīva. Drēbes saplēstas, rokas saskrāpētas.
Rokās viņa turēja zilu lentīti — to pašu, ko no rīta bija apsējusi teliņam.
Viņa čukstēja:
— Deizija gāja ātri… es skrēju aiz viņas, domāju, viņa aizbēgusi… zeme iegruva… es iekritu… bija tumšs… es saucu… bet neviens nenāca…
Ja aka būtu dziļāka — viss beigtos citādi. Bet meitene kaut kādā brīnumainā veidā bija iestrēgusi uz akmens malas un izturējusi visu nakti.
Kad viņu izcēla, Lilija pirmā piegāja pie Deizijas. Apķēra viņu ap kaklu un čukstēja:
— Tu atnāci pēc manis… es zināju.
Pat policists Džons Rīds, kurš parasti neticēja “sentimentalitātei”, noņēma cepuri un teica:
— Šī govs ir īsts varonis.
Kopš tā laika pie vecās akas stāv plāksne:
“Šajā vietā govs Deizija izglāba Liliju Morganu. 14. jūlijs.”
Un Lilija katru dienu atnes viņai ābolu.
Un saka visiem, kas jautā:
— Tam, kuram ir laba sirds, dzird pat to, kas apslēpts zem zemes.
