Levinas ezers, kas atrodas starp skuju mežiem netālu no Somijas un Krievijas robežas, vienmēr tika uzskatīts par tīru un klusu. Nekādu rūpnīcu, militāru objektu vai tūrisma bāzu — tikai ūdens, migla un reti makšķernieki.
Pagājušajā augustā tur ieradās trīs draugi: Daniels Meijers, Lukass Benets un Eriks Johansons. Daniels bija paņēmis līdzi jauninājumu — zemūdens kameru ar žiroskopisku stabilizāciju un spēcīgu LED apgaismojumu.
Plāns bija vienkāršs: nolaist to dziļumā un nofilmēt zivis pie ezera gultnes. Saule jau pieskārās meža malai, kad viņi piestiprināja kameru pie metāla troses un sāka to lēnām nolaist. Sākumā — nekas neparasts. Kadros bija aļģes, smiltis, mazas zivis.
Bet 18 metru dziļumā viss mainījās: ūdens kļuva dzidrāks, un kamera pēkšņi aizķērās aiz kaut kā cieta. — Skaties… tas nav akmens, — klusi teica Lukass. Ekrānā parādījās kaut kas metālisks.
Zem dūņu kārtas gulēja cilindrisks objekts, aptuveni nelielas automašīnas lielumā. Pa tā korpusu gāja rievotas plāksnes, sarūsējušas kniedes, bet sānos bija redzama emblēma — trīs zobrati, ievietoti aplī.
— Tas ir drons? Militāra ierīce? — pārsteigts jautāja Eriks.
— Bet te nekad nav bijis nekā tāda…
Kameru pietuvināja. Un tad viņi pamanīja visdīvaināko: uz mehānisma korpusa bija mazi stikla “logi” jeb objektīvi, kas vērsti dažādos virzienos.
Viens no tiem atspīdēja LED gaismā — it kā skatītos tieši kamerā. Tajā brīdī kaut kas sakustējās. Pie mehānisma no dūņām lēni pacēlās plāna metāla detaļa — vai nu antena, vai locīta roka.
Tā nodrebēja — un apstājās. — Tas darbojas… — nočukstēja Daniels.
Kameru pacēla nedaudz augstāk, baidoties aizskart objektu. Bet dziļumā, aiz tā, kamera paspēja piefiksēt vēl vienu tumšu formu — līdzīgu apvalkam vai kapsulai. No tās dūņās pazuda kabelis.
Kas notika tālāk? Viņi saglabāja ierakstu un parādīja to vietējam vēsturniekam — tas pārliecināti teica, ka pie Levinas nekad nav bijuši ne militāri, ne rūpnieciski objekti; bijušajam inženierim — viņš atpazina emblēmu: tā atgādināja Pēterburgas mehāniskās rūpnīcas zīmi no 1912. gada. Bet neviens nesaprata, kā pirms vairāk nekā simt gadiem varēja izveidot zemūdens mehānismu ar lēcām, kabeļiem un kustīgām detaļām.
Pēc nedēļas viņi atgriezās. Un neko neatrada. Uz ezera gultnes — tikai iespiedums dūņās un pēdas, it kā kaut kas smags būtu vilkts uz dziļāko daļu. Mehānisms bija pazudis. Ieraksts palika.
Fails levin_lake_0023.mp4. Dažreiz Daniels to ieslēdz naktī. Apstādina tieši tur, kur parādās mehānisma “acis”. Un katru reizi izslēdz skaņu pirms tā skrāpējuma, kas dzirdams sekundi pirms ieraksta beigām.
Jo neviens joprojām nezina: vai tā bija vienkārši pamesta ierīce… vai kaut kas, kas joprojām darbojas kaut kur dziļumā.
