Viņa gāja lēnām, uzmanīgi, lai neizlaistu no rokām iesaiņojumu. Mazais plīša zaķis bija iesaiņots rozā papīrā, apsiet ar lenti — mazmeita mīlēja rozā krāsu. Šodien meitenei palika pieci gadi. Vecmāmiņa pati izvēlējās dāvanu — no rīta gāja pa veikaliem, meklēja tieši tādu, „ar laipniem acīm”.
Pagalmā jau bija dzirdamas bērnu balsis. Smejas, mūzika, kūkas smarža no loga. Sieviete pasmaidīja — viņai šķita, ka viņa ir paspējusi tieši laikā.
Kad viņa piegāja pie durvīm, ilgi stāvēja, neuzdrošinoties piezvanīt. Tad tomēr nospieda zvana pogu.
— Tūlīt! — no iekšpuses atskanēja balss.
Durvis atvēra maza meitene — gaiši mati, lentes, mirdzošas acis.
— Ba! — viņa priecīgi iesaucās, bet gandrīz uzreiz viņas smaids izdzisa. — Mamma teica… tevi nedrīkst ielaist.
Vecmāmiņa apstājās.
— Kā… nedrīkst, mīļā? Es tikai atnesu dāvanu. Lūk, skaties… — viņa pasniedza zaķi.
Meitene pagriezās pēc rotaļlietas, bet tajā brīdī pie durvīm parādījās sieviete — jauna, skaista, ar nogurušu seju.
— Mamma, es tev lūdzu… nebrauc bez iepriekšēja zvana, — viņa aukstā balsī teica. — Mums ir viesi.
— Es nepalikšu ilgi… tikai dāvana, — klusi atbildēja vecmāmiņa.
— Nolieciet pie durvīm, es pēc tam paņemšu, — teica meita, cenšoties runāt mierīgi, bet balss nodrebēja.
Vecmāmiņa nolaida acis, pamāja ar galvu un uzmanīgi nolika zaķi uz sliekšņa.
— Rūpējies par viņu, — viņa čukstēja.
Durvis aizvērās. Aiz tām atkal atskanēja smiekli, kāds ieslēdza dziesmu, bet viņa vēl minūti stāvēja, turēdamās pie margām, it kā baidoties nokrist. Tad lēnām pagriezās un devās lejup pa kāpnēm.
Kaimiņiene, ejot garām, pamanīja viņu un jautāja:
— Viss kārtībā, Anna Petrovna?
Tā tikai pasmaidīja:
— Viss ir labi, Marija… mazmeitai jau ir pieci gadi. Laiks skrien.
Un vakarā meita, sakopjot dzīvokli pēc svētkiem, piegāja pie loga un ieraudzīja uz soliņa pie ieejas saiņiņu ar rozā lenti. Zaķis tur gulēja — slapjš no lietus, bet ar tām pašām labajām acīm.
