Anna gaidīja šo dienu ar satraukumu un nelielām bailēm. Sestais grūtniecības mēnesis ir īpašs laiks: vēders jau ir apaļš, mazulis kustas, dzīve piepildās ar gaidīšanu un satraukumu. Viņa ieradās klīnikā pirms norunātā laika, lai vienkārši pasēdētu koridorā, kur smaržoja zāles un kafija. Vīrs nevarēja atbraukt — kā vienmēr, komandējums. Bet viņa nebija dusmīga: “Galvenais, ka mazulim viss ir labi,” viņa atkārtoja sev.
Kad ārsts, garš vīrietis ar sirmiem smadzeņiem un maigu balsi, uzaicināja viņu uz kabinetu, viņa pasmaidīja un apgūlās uz dīvāna. Silts gēls, ierastais aparāta dūkoņa, pazīstamas pelēkas ēnas uz ekrāna.
„Tātad… šeit ir roka, šeit galva…” murmināja ārsts, vadot sensoru pa vēderu.
Anna skatījās uz monitoru kā apburta.
Un pēkšņi kaut kas mainījās. Ārsts apstājās. Viņa sejā parādījās neizpratnes ēna. Viņš atkāpa sensoru, atkal pielika. Paklausījās, atkal paskatījās. Tad klusi teica:
— Pagaidiet… jūs to dzirdat?
Anna saspringa. No skaļruņa atskanēja vienmērīgs ritms: tuk-tuk-tuk-tuk. Mazulīša sirds. Bet tad — gandrīz nesadzirdami — otrs ritms. Vājāks. Lēnāks.
Tuk… tuk…
Divas sirdis.
— Jums… dvīņi? — čukstēja Anna.
Ārsts papurināja galvu:
— Nē. Attēlā ir viens bērns. Tikai viens. Bet… skaņa ir. Otrais sitienu, it kā kāds būtu blakus.
Viņš izslēdza aparātu, ieslēdza atkal, nomainīja sensoru. Skaņa neizzuda. Ārsts sarauca uzacis:
— Es gribu uzaicināt kolēģi.
Pēc minūtes kabinetā ienāca vecāka sieviete baltā halātā ar nopietnu skatienu. Viņa klusi klausījās, paskatījās uz ekrānu un negaidīti pārkrustījās. Anna sajuta, kā pa muguru pārskrēja aukstums.
— Kas notiek? — viņa čukstēja. — Vai tas ir bīstami?
— Nē, — sieviete lēnām teica, — vienkārši… tas ir reti. Ļoti reti. Tas notiek, kad blakus ir… vēl kāds.
Anna nesaprata. Bet ārsts viņu steidzami nomierināja:
— Viss ir labi, mazulis attīstās pareizi. Vienkārši… iespējams, ierīces kļūda. Vai signāla atspoguļojums.
Viņš pasmaidīja, bet viņa skatiens bija satraucošs.
Mājās Anna ilgi nevarēja aizmigt. Viņa atkal un atkal dzirdēja šo otro sitienu.
Sākumā domāja — šķiet. Bet naktī pamodās no sajūtas, it kā kāds maigi pieskartos viņas vēderam no iekšpuses — un sirds viņas iekšienē pukst ne viena. Viņa pielika plaukstu — un pēkšņi sajuta otro pukstu, nedaudz sānos, kas neatbilst pirmā ritmam.
Nākamajā rītā viņa piezvanīja mammai.
— Mamma, vai tu tici, ka bērnam var būt… dvīņubrālis eņģelis?
Mamma klusēja un klusi atbildēja:
— Tev… kādreiz bija brālis. Brālēns, nedzimis. Otrais auglis neizdzīvoja trešajā mēnesī. Tu biji pārāk maza, lai mēs tev to stāstītu.
Anna apstājās.
— Kas?
— Ārsti toreiz teica, ka viņš „izšķīdis”. Bet varbūt viņa dvēsele palika blakus.
Nākamajā ultrasonogrāfijā atkal bija dzirdams otrais sirdsdarbības skaņas. Aparāts bija jauns, sensors cits, ārsts cits.
Bet ritms atkārtojās. Ekrānā bija redzams tikai viens mazulis, smaidošs, it kā pamājot ar roku. Bet ārpus kadra bija dzirdams vājš tuk… tuk… tuk…
Ārsts neko neteica. Vienīgi jautāja:
— Vai jūs agrāk esat zaudējusi kādu?
Anna pamāja.
— Varbūt kāds sargā jūsu bērnu.
Kopš tā laika grūtniecība noritēja mierīgi. Anna juta, ka nav viena. Kad viņai kļuva bail, sirds sāka pukstēt vienmērīgi, un otrais ritms, kas bija tikko dzirdams, it kā uzņēma viņu, nomierināja.
Dzemdības bija vieglas. Zēns piedzima vesels, ar skaidrām zilām acīm un mīkstu pūkainu galvu.
Kad vecmāte pacēla viņu, Anna sāka raudāt — no laimes un dīvainas sajūtas, it kā palātā kļuva siltāks. Bet tad ārsts pārsteigts sarauca uzacis:
— Pārsteidzoši… — viņš teica. — Bērnam uz krūtīm ir dzimšanas plankums sirds formā.
Anna pasmaidīja caur asarām.
— Viņš nav viens, — viņa čukstēja. — Viņa brālis ir blakus. Vienkārši ne šeit.
Kopš tā laika katru vakaru, liekot mazuli gulēt, viņa klusi piespieda plaukstu pie viņa krūtīm un čukstēja:
— Paldies, ka tu viņu sargā.
Un klusajā istabā, kad bērna sirds pukst savā ritmā, šķiet, ka blakus joprojām dzirdams cits — nedaudz klusāks, nedaudz lēnāks, bet dzīvs.
Tuk… tuk…
