Es izkāpu uz lieveņa un redzēju, kā siena… atdzīvojās! Simtiem sīku radību iznira no sava noslēpumainā kokona tieši pie manām durvīm!

Aina, kas šorīt pavērās manu durvju priekšā, bija pārsteidzoša — kā niecīgs dabas brīnums, par kuru nebiju iedomājusies. No pirmā acu uzmetiena domāju, ka ķieģeļu siena zem lieveņa ir pilna ar putekļiem vai skudrām. Bet, rūpīgāk ieskatoties, es sapratu, ka tie nav tikai kukaiņi, bet gan sīkas dievlūdzējas, tikko izšķīlušās no savas noslēpumainās kapsulas.

No mazas ovālas struktūras, kas atgādināja putojošu kokonu — ooteku — viena pēc otras iznira trauslas, caurspīdīgas radības. Viņu ķermeņi mirdzēja rīta saulē, un viņu tievās, gandrīz bezsvara kājas turējās pie ķieģeļiem, gaisa un pat viena pie otras. Likās, ka pati siena ir dzīva un elpo. Simtiem sīku dievlūdzēju lēnām rāpoja visos virzienos, veidojot miniatūru jaundzimušo armiju.

Šo parādību sauc par “sinhrono iznākšanu” — pārsteidzoša dievlūdzēju īpašība, kad visi mazuļi iznāk gandrīz vienlaicīgi. Es stāvēju tur, hipnotizēts: kā daba var būt tik precīza, tik organizēta un tomēr tik pilnīgi mežonīga? Atbilde ir vienkārša un izcila. Šie mazuļi ir dievlūdzēja mātītes pēcteči, kura atstāja savu perējumu rudenī, kad gaiss bija maigs un zāle zaļa.

Iestājoties aukstajam laikam, ūsteka palika savā vietā, šķietami mirusi. Iekšā dzīvība snauda, ​​gaidot signālu. Ziemā embriji gulēja – nekustīgi, paslēpti no vēja un aukstuma. Un tagad, kad pavasara saule sasildīja gaisu, kad temperatūra sasniedza ideālo līmeni, daba deva ķīmisku signālu.

Un viņi – simtiem sīku radību – sāka savu masveida atmodu. Viņu sinhronā dzimšana nav nejaušība, bet gan izdzīvošanas stratēģija: jo vairāk mazuļu piedzimst vienlaikus, jo lielāka iespēja, ka vismaz dažiem no viņiem būs laiks paslēpties no plēsējiem un izdzīvot līdz pieauguša cilvēka vecumam.

Pēc dažām minūtēm viņi sāks izklīst – daži uz zāles, daži uz sienas, daži lapotnē. Pēc pāris dienām tie medīs — miniatūri, bet nežēlīgi plēsēji, ko daba radījusi perfektam līdzsvaram. Es uz tiem skatījos un domāju: cik daudz dzīvības ir pasaulē, ko mēs vienkārši nepamanām. Kamēr mēs guļam, ēdam brokastis, steidzamies apkārt — tikai dažu centimetru attālumā no mums dzimst veseli Visumi.

 

Saruic.com