Tajā septembra dienā Anna, 67 gadus veca pensionāre no maza ciemata netālu no Kostromas, devās mežā, kā viņa to darīja katru rudeni. Grozs, nazis, termoss ar tēju — viss bija pazīstams un mierīgs. Rīts bija vēss, bet saulains: gaisā virpuļoja zeltainas lapas, zeme smaržoja pēc sēnēm un sūnām.
Anna gāja pa pazīstamo taku, dungojot pie sevis vecu dziesmu. Mežs bija viņas patvērums — vieta, kur viņai nebija jādomā par dzīves steigu un slimībām. Viņa gāja arvien tālāk un tālāk, priecādamās, ka neviens nebija iztraucējis viņas iecienīto izcirtumu.
Zem egles mirdzēja medussēņu cepurītes, un nedaudz tālāk apses sēnes, stingras kā rotaļlietas. Grozs ātri piepildījās. Bet, tiklīdz viņa pārkāpa pāri nokritušam stumbram, zeme zem viņas kājām pēkšņi nodrebēja. Vispirms atskanēja blāva krakšķēšana, it kā ledus lūztu zem svara, un tad — caurums.
Annai pat nebija laika kliegt. Zeme zem viņas kājām iebruka, un viņa nokrita kopā ar zemes pikām un lapām. Viss ilga dažas sekundes – trieciens, sāpes kājā, tumsa. Kad viņa atguva samaņu, viss bija kluss. Tikai kaut kur augšā spīdēja vāja gaismas blāzma – tās bija debesis. Anna gulēja uz mitras zemes, aukstuma un puves smakas ieskauta. Viņa mēģināja piecelties – kāja sāpēja, bet viņa varēja pakustēties.
Viņa paskatījās apkārt. Bedres sienas bija nelīdzenas, zemes, ieaugušas koku saknēs. Tā bija vismaz četrus metrus augsta. Viņa iesaucās: “Hei! Vai tur kāds ir? Palīgā!” Atbalss atbildēja, bet mežs klusēja.
Tad, trīcot, Anna izņēma no kabatas lukturīti. Gaisma pāršķēla tumsu un apgaismoja kaut ko tādu, kas lika viņas sirdij apstāties. Dažus metrus tālāk, tieši bedres sienā, bija redzams kaut kas balts. Sākumā viņa domāja, ka tā ir sakne.
Bet, rūpīgāk ieskatoties, viņa saprata, ka tas ir kauls. Cilvēka kauls. Viņa atkāpās, atsitoties ar muguru pret sienu. Viņa pacēla siju augstāk un ieraudzīja, ka tas nav tikai viens kauls. Visa siena bija klāta ar mirstīgajām atliekām – ribām, galvaskausiem, apģērba gabaliem, sarūsējušām pogām. Degunā ieplūda pūstoša smaka. Anna stāvēja tur, tik tikko elpodama. “Ak, mans Dievs…” bija viss, ko viņa nočukstēja.
Viņa saprata, ka atrodas ne tikai bedrē – vecā apbedījumu vietā. Varbūt no kara. Vai varbūt tā bija kaut kas pavisam cits, aizmirsts un šausminošs. Panikā viņa mēģināja izrāpties. Bet zeme zem viņas rokām drupa, un katru reizi, kad viņa satvēra sakni, tā salūza. Lukturītis paslīdēja un ripoja sienas virzienā – uz vietu, kur izvirzījās galvaskauss.
No viņas acu dobumiem izpletās melns tukšums. Anna sāka raudāt. Laiks ritēja lēni. Bija pagājusi stunda, varbūt vairāk. Viņa juta, kā aukstums pieaug, tumsa sabiezē. Un pēkšņi – skaņa. Kaut kas sakustējās augšā. Zaru krakšķēšana. “Hei!” viņa atkal iekliedzās. “Vai šeit kāds ir?!” Atbildes nebija. Bet ēnas augšā kustējās.
Uz brīdi šķita, ka kāds skatās uz leju. Siluets. “Palīgā!” viņa atkal iekliedzās. Bet atbildes vietā viņa dzirdēja klusu čaukstoņu, it kā kāds lēnām attālinātos. Un tad Anna pamanīja kaut ko čīkstam zem kājām. Viņa pavērsa lukturīti uz leju. Un bija apstulbusi.
Uz grīdas, tieši pie viņas kājām, aprakta zemē, gulēja veca koka kaste. Puspuvusi, ar dzelzs stūriem. Vienā vietā dēļi bija saplīsuši, un no iekšpuses mirdzēja kaut kas metālisks – līdzīgs zeltam. Viņa uzmanīgi tai pieskārās – dēlis nokrita. Iekšā bija senas monētas, sudraba krusti, medaļas un… lode, kas bija iesprūdusi rokas kaulā, izvirzoties no kastes. Anna atkāpās, viņas sirds dauzījās.
Šīs nebija parastas apbedīšanas. Šī bija vieta, kur kāds reiz bija paslēpis ķermeni un dārgumu kopā. Viņa atkal pacēla acis – un sastinga. Bedres malā stāvēja vīrietis. Garā, tumšā apmetnī ar kapuci. Viņš nekustējās. Viņš vienkārši skatījās uz leju. Lukturītis izslīdēja viņai no rokām un nodzisa.
“Kas tu esi?!” viņa izmisumā iesaucās. Klusums. Tad – klusa, aizsmakusi balss no augšas:
“Nevienam nevajadzēja atrast šo vietu…”
Pēdējais, ko viņa dzirdēja, bija zemes drūpēšanas skaņa no augšas.
Nākamajā dienā meklēšanas grupa mežā atklāja svaigu iegruvumu. Netālu gulēja sēņu grozs, uzmanīgi novietots pie koka. Un lejā – nekā. Ne bedres, ne pēdu nospiedumu.
Tikai līdzena zeme un dīvaina sajūta, ka mežs zina vairāk, nekā stāsta.
