Pagalmā bija tipiska pavasara diena: mitra zeme pēc nakts lietus, mitruma smarža, zvirbuļi lēkāja pa zāli. Viss bija pazīstams un mierīgs. Viņa izgāja dārzā, lai pārstādītu dažus krūmus un beidzot sakoptu puķu dobi. Grābeklis, spainis, cimdi — nekas neparasts.
Bet, kad lāpsta atsitās pret zemi, atskanēja dīvaina, viegli krakšķoša skaņa. Viņa noliecās un ieraudzīja kaut ko baltu, ar māliem nosmērētu, augsnes kunkuļos. Sākumā viņa domāja, ka tās ir plastmasas lodītes, varbūt kāds nejauši bija izbēris kādu pildvielu no bērnu rotaļlietām vai dekoratīvām bumbiņām. Mazas, pilnīgi apaļas, caurspīdīgas, cieši sapulcinātas ķekaros, kā vīnogas. Bet, tiklīdz viņa tām pieskārās ar cimdu, no kaut kurienes dziļi zemē atskanēja maiga čaukstoša skaņa.
Viņa sastinga. Viņas sirds sāka sisties straujāk krūtīs. Šīs “bumbiņas” bija dzīvas.
Lai pārliecinātos, viņa uzmanīgi nolobīja zemes virsējo slāni. Un tad viņa ieraudzīja, ka baltās, apaļās formas bija izvietotas sablīvētā kamerā — it kā kāds būtu apzināti ap tām uzbūvējis ligzdu. Zeme bija cieši sablīvēta, kā maza ala — glīta, it kā ar rokām… vai ar tikpat prasmīga cilvēka darināta.
Viņa saprata, ka tās ir olas. Un to bija daudz. Desmitiem. Par daudz kaut kam mazam. Viņai iekšēji bija auksti.
Domas traucās: “Kas tas ir? Putns? Rāpulis? Čūska?…”
Bet putni nedēj olas zemē. Čūskas to dara reti, un to ķepas izskatās citādi. Un tad viņas prātā iešāvās atmiņa: viņa reiz bija lasījusi, ka daži kukaiņi būvē pazemes kameras un tur dēj olas.
Un it kā apstiprinot viņas aizdomas, kaut kas izlīda no salauztā kunkuļa malas.
Tumšs, masīvs ķermenis. Biezs, ar spīdīgu hitīna virsmu. Garas, lēnas kustības. Tā bija milzu vabole. Vai, precīzāk, tās mātīte. Un viņa centās aizvērt perējumu, atgrūžot zemi ar savu spēcīgo, ragveida “seju”.
Viņu pārņēma pirmatnēja terora vilnis.
Jo viņa saprata:
Šī bija kurmja circenīša ligzda. Tā pati, ko sauc par “zemes vēzi”, “dzīvo urbi”, “dārznieka sagrauto sapni” un kas var izrakt veselu dārzu, dažu dienu laikā iznīcinot augu saknes.
Un šī bija nākotnes kolonijas perējums.
Viņa norijusi siekalas. Pagalms bija viņas lepnums. Dārza dobes bija viņas hobijs un mērķis. Ja viņa atstātu šo perējumu mierā, pāris nedēļu laikā šeit būtu desmitiem rijīgu kurmju circenīšu, kas spētu pārvērst augsni tuksnesī.
Viņa ilgi skatījās uz šo pulsējošo, dzīvo balto bumbiņu masu. Tajā bija kaut kas pirmatnējs: dabas cīņa par telpu, dzīvība, kas paslēpta pazemē, risinājās tieši mūsu deguna priekšā, kamēr mēs izlikāmies, ka visu kontrolējam.
Bet tagad bija tikai viens risinājums.
Viņa paņēma lāpstu. Viņa dziļi ieelpoja. Un uzreiz pacēla visu sajūgu.
Nebija ne prieka, ne atvieglojuma.
Tikai sajūta, ka viņa ir pārtvērusi brīdi, kad daba mēģināja atgūt teritoriju.
Un ka tajā brīdī viņa nebija saimniece, bet tikai dalībniece.
