Pavasara lietus pēkšņi pārsteidza pilsētu. Upe, kas parasti bija mierīga un dzidra, pārvērtās par kņudošu straumi. Ūdens nesa līdzi atlūzas, zarus, atkritumus — visu, kas gadījās ceļā. Cilvēki stāvēja uz tilta, paslēpušies zem lietussargiem, un ar bažām skatījās uz leju: straume bija tik spēcīga, ka pat pieaugušais tajā neizturētu pat minūti.
Starp skatītājiem stāvēja zēns — 12 gadus vecais Leons Martens. Viņš bija kalsns, basām kājām, vecā jakā, un bija ceļā no skolas, kad dzirdēja kliedzienus. Sākumā domāja, ka kādam ir kļuvis slikti, bet tad ieraudzīja, ka upē kāds cīnās. Vīrietis tumšā mētelī ar kaklasaiti turējās pie baļķa, bet straume viņu vilka tālāk un tālāk uz klints.
— Palīdziet! — kāds sauca no tilta.
— Viņš noslīks! — Zvaniet glābējiem! — atbildēja citi.
Bet neviens neuzdrošinājās lekt. Neviens, izņemot Leonu. Viņš nometa mugursomu, leca no margām un, nedomājot, metās ledainajā ūdenī. Cilvēki sāka kliegt. Kāds mēģināja satvert viņu aiz jakas, bet nepaspēja — zēns jau bija pazudis zem viļņiem.
Ūdens bija kā nazis — auksts, duļķains, smags. Leons peldēja, elpojot ar pārtraukumiem, līdz sasniedza vīrieti. Tas jau gandrīz nekustējās. Leons satvēra viņu aiz apkakles un ar visu spēku sāka vilkt uz krastu. Divreiz straume viņus nogāza, bet zēns nepalaida.
Šķita, ka pagāja mūžība, pirms viņi izkļuva seklumā. Krastā stāvēja cilvēki: daži filmēja ar tālruņiem, daži lūdza Dievu. Vīrieti nolika uz zemes un mēģināja atdzīvināt. Leons drebēja, zobiem klabēja, drēbes bija pielipušas pie ķermeņa, bet viņš neaizgāja. Kad ieradās glābēji, vīrietis jau bija atguvies. Viņš atvēra acis un ieraudzīja zēnu.
Ilgi skatījās, it kā neticot. Tad čukstēja: — Tu… izglābi man dzīvību… Leon tikai pamāja ar galvu. Viņš nesaprata, kāpēc izglābtais uz viņu skatās tik dīvaini — it kā mēģinot atcerēties. Vīrieti aizveda uz slimnīcu, bet zēnu — mājās, kur viņa māte Anna Martena raudāja, apskāva viņu, neticot, ka viss ir beidzies labi.
Pēc divām dienām pie viņu dzīvokļa durvīm pieklauvēja. Uz sliekšņa stāvēja tas pats vīrietis, tagad uzvalkā, bet ar pārsēju uz rokas. Aiz viņa stāvēja melna automašīna. — Tas biji tu uz tilta, vai ne, Leon? — viņš jautāja ar siltu smaidu. Zēns pamāja ar galvu. Vīrietis izvilka no iekšējās kabatas mazu ādas futrāli un pasniedza to.
Tajā mirdzēja nozīmīte. — Mans vārds ir Ričards Holcmanis, es esmu starptautiskās meklēšanas virsnieks, — viņš teica. — Mēs meklējām tavu tēvu… daudzus gadus. Viņš pazuda, pildot pienākumus. Anna nobālēja. Ričards turpināja: — Es biju viņa partneris. Tajā dienā es braucu uz tikšanos, lai nodotu tev vienu vēstuli.
Viņa pēdējo vēstuli. Viņš izņēma aploksni, kas bija nedaudz saburzīta un samircis, bet rūpīgi izžāvēta. Uz tās bija tēva rokraksts: “Manam dēlam Leonam.” Zēns sastingu. Ričards paskatījās viņam acīs un klusi piebilda: “Ja nebūtu tevis, Leon… šī vēstule nekad nebūtu nonākusi pie tevis.”
Asaras ritēja pa zēna seju. Viņš piespieda vēstuli pie krūtīm, un aiz loga atkal dzirdējās upes šalkas — tagad jau mierīgas, gandrīz maigas.
Dažreiz liktenis savieno dzīves tā, kā mēs to nevaram saprast. Leons vienkārši gribēja glābt svešinieku — bet glāba daļu no savas paša vēstures.
