Tas notika janvārī, tajā retajā brīdī, kad šoseja netālu no Tveras šķiet bezgalīga, balta un gandrīz nedzīva. Vakars jau pārvērtās naktī, sniegs mirdzēja priekšējos lukturos, un gaiss bija tik salns, ka pat motors dūca ar blāvu, nogurušu rūkoņu.
Mēs atgriezāmies mājās pēc Jaungada brīvdienām — es, mana sieva un suns, saritinājušies aizmugurējā sēdeklī. Radio klusi šņāca, un ārā dārdēja viegla sniega kupena.
Viss sākās ar automašīnu mūsu priekšā — sudrabkrāsas sedanu. Tas brauca nedaudz ātrāk par mums, pārliecināti, tā priekšējie lukturi degēja vienmērīgi. Bet pēkšņi, it kā pēc kādas absurdas sakritības, tā priekšējās labās durvis atvērās — tieši automašīnas vidū.
Priekšējo lukturu zibspuldze iemūžināja šo brīdi: durvis nodrebēja, sniegs ielidoja mašīnā, un pa durvju aili viens pēc otra sāka lidot ārā tumši priekšmeti. Vispirms soma, tad kaut kāda lupata, tad kaut kas spīdīgs un apaļš, līdzīgs burkas vākam.
Tad uz brīdi es ieraudzīju lelli – bērnu lelli nobružātā kleitā un vienā bizē. Vējš to aizpūta apkārt, un tā pazuda zem riteņiem. Priekšā braucošā automašīna nemazināja ātrumu. Durvis aizcirtās pret aizmuguri, un dīvaini priekšmeti turpināja lidot uz ceļa, it kā kāds iekšā steigšus un izmisīgi mēģinātu no kaut kā atbrīvoties.
Es palēnināju ātrumu un ieslēdzu avārijas gaismas. Aiz manis piebrauca vēl viena automašīna – vecs Passat. No tās izkāpa vīrietis tumšā jakā un cepurē, kura elpa tvaikoja. Viņš tuvojās, samiedzot acis pret sniega vētru.
“Vai arī jūs to redzējāt?” Mēs tuvojāmies vietai, kur viss krita. Sniegs bija noklāts ar plankumiem – auduma gabaliem, dažām fotogrāfijām, vecu dienasgrāmatu, gandrīz izmirkušu ar sniegu, bērnu dūraini ar baltu bumbuli.
Es paņēmu dienasgrāmatu. Uz vāka bija kaķēna attēls un uzraksts: “Maša, 2003.” Lapas bija mitras, bet vārdi joprojām bija salasāmi: “Mamma teica, ka mēs aizbrauksim un nekad neatgriezīsimies…” “Tētis atkal ir traks. Es paslēpu vēstuli kastītē zem gultas…”
Es stāvēju sniega vētras vidū, turot šo mazo dienasgrāmatu, un jutu, kā aukstums iezogas ne tikai pirkstos, bet arī zem ādas. Tikmēr sedans jau bija pazudis aiz sniega aizkara. Nekādu mēģinājumu apstāties, nekādu signālu. Tikai vējš, kas uz ceļa pūš kāda cita pagātnes fragmentus. Vīrietis man blakus klusi izelpoja:
“Varbūt viņi izmeta atkritumus?” Es papurināju galvu.
“Nē. Tādas lietas nejauši neizmet.” Mēs savācām visu, ko varējām, un ielikām kastē.
Sniegs ātri pārklāja sliedes, it kā cenšoties izdzēst šo dīvaino epizodi. Vēlāk es nodevu atradumus policijai. Pēc dažām dienām saņēmu zvanu: automašīnas īpašniece bija atrasta. Trīsdesmit astoņus gadus veca sieviete. Viņa brauca viena.
Viņa teica, ka durvis vienkārši nebija kārtīgi aizvērušās, un lietas bija vecas, nevajadzīgas, no viņas bērnības. Bet, kad viņai parādīja dienasgrāmatu, viņa ilgi klusēja un tad sāka raudāt. Izrādījās, ka šīs lietas bija viss, kas bija palicis pāri no viņas jaunākās māsas, kura nomira pirms divdesmit gadiem. Viņa tās veda uz atkritumu poligonu, lai “sāktu visu no jauna”.
Un tad putenis atvēra durvis, it kā pati ziema būtu nolēmusi, ka pagātni nevar vienkārši izmest. Un es nodomāju: varbūt tam visam bija kāds iemesls. Varbūt ir lietas, ko pat sniegs nevar aprakt.
